Tas brīdis atkal ir klāt. Tūlīt notiks pāreja uz jaunu valūtu, jaunu gadu, dažiem arī uz jaunu dzīvi (as in, “Jaunajā gadā es sākšu jaunu, skaistu dzīvi, vairāk sportošu, veselīgi ēdīšu un darīšu visu to, ko vajadzēja darīt jau šogad.”). Un, kā ierasts, šis ir īstais laiks atskatīties uz to, kādi darbi un nedarbi šogad ir sastrādāti. Tāpēc paņemiet cepumu trauku, tējas krūzi un segu/kaķi/vēl kaut ko siltu un pievienojieties man ceļojumā ar divpadsmit pieturām!
Sena gudrība vēsta – ja decembris ir kā nedēļas nogale, tad janvāris ir viena gara pirmdiena. Sesija atstāja neizdzēšamas pēdas manā dvēselē laika plānojumā, un brīžiem ar stresu cīnījos pēc strausa metodes (spēlējot spēlītes internetā un izliekoties, ka esejas, eksāmeni un teksta analīzes uz mani nemaz neattiecas). Par laimi, vienmēr varēju paļauties uz pierakstiem (teiksim, Queen dziesmu tekstiem franču lingvistikas kladē) un pārbaudījumus nokārtoju visnotaļ veiksmīgi. Atkal iemīlējos rakstīšanā – cītīgi čubināju uz priekšu Debesu lauskas un izpētīju tādas aktuālas un saulainas tēmas kā ķirurģija 19. gadsimtā, kaprača amats, kapliču uzbūve un vēl šis tas, ko pat negribu atcerēties. Sniegu un aukstumu palīdzēja izturēt doma, ka vēl tikai divreiz jānopērk mēnešbiļete un tad jau būs pavasaris (sajutos krietni piečakarēta, kad mēnešbiļeti līdz ziemas beigām nācās pirkt četras reizes). Janvāra otrajā pusē – jauna, negaidīta iepazīšanās, kas ir pāraugusi jaukā draudzībā. Atsāku tikties ar lasītājiem (pirmā reize šogad bija Ķengaraga bibliotēkā), un, lai gan janvāra vidū, kā vienmēr, uznāca melnie, mēneša beigās autobusā es starp Krustabaznīcas ielu un Teiku atradu harmoniju. Atradu arī laimi – tā dzīvo šokolādes mafinos.
Mēneša dziesma: Jake Bugg – Lightning Bolt
Pirmais muzikālais atklājums šogad, kas man atkal ļāva noticēt tam, ka arī mūsdienās ir jauni mūziķi, kuri spēj radīt lieliskus skaņdarbus.
Februāri vienmēr esmu uzskatījusi par visnejēdzīgāko mēnesi gadā. Tas ir brīdis, kad ziemai jau vajadzētu virzīties uz beigām, bet ielas joprojām uzstājīgi klāj ledus un pirmo pavasara vēsmu vietā saņemu tikai pirmās pavasara iesnas. Bet šogad par spīti sniega kalniem man jau 6. februārī iestājās pavasaris – tajā brīdī, kad “satiku” savu iemīļotāko mūziķi ever un uzzināju, ka tikšu uz viņa koncertu Rīgā. Tas bija šī gada lielākais prieks un pārbaudījums vienlaikus: zināju, ka gribu iet (nē, tur vienkārši bija jāiet, bez variantiem), bet kompānijas nebija (un sveši cilvēki komplektā ar svešu vidi mani iedzen panikā). Kad līdz pēdējam brīdim neizdevās atrast līdznācēju(s), beigu beigās sakodu zobus, iestāstīju sev, ka esmu amazoņu princese, lauvu karaliene un Betmens vienlaicīgi, un 23. februāra vakarā čāpoju uz Palladium koncertzāli. Īsos vārdos: bija prātam neaptverami lieliski. Mazliet garākos vārdos: skatīt šeit. No koncerta devos prom ar emociju pārpilnu sirdi, apziņu, ka esmu mazliet izaudzējusi mugurkaulu, un negaidītu, taču lielisku kompāniju (paldies, Kristīn!). Turpinot zem koncertu zvaigznes – februārī man kabatā ieceļoja biļete The Killers koncertu. Muzikālā ziņā šis gads neticami lutināja. Un arī februārī turpināju literārās viesizrādes – kad Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā mani ar aplausiem sagaidīja aptuveni 150 cilvēki, sajutos mazliet kā rokzvaigzne.
Mēneša dziesma: Patrick Wolf – The City
Jo viņš ir mīļš, absolūti fantastisks un vienīgais mākslinieks, kuram esmu kļuvusi par fangirl. Un viņam ir skaistākais smaids, kādu esmu redzējusi.
Martā klausījos stulbus aņukus, turpināju ceļot un runāt ar lasītājiem gan klātienē, gan ar mediju starpniecību – paviesojos radio Runā skaļāk! studijā, braucu uz Smilteni un Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā tikos ar veselām četrām klasēm pēc kārtas (pēc tam man nebija balss un bija vēl lielāka cieņa pret skolotājiem nekā jebkad agrāk). Cītīgi rakstīju, šoreiz – to, kas man patiešām bija jāraksta, t.i., bakalauru, un vēlreiz nopriecājos, ka lielu daļu pētījuma jau esmu paveikusi iepriekšējos gados ar kursa darbiem. Marts bija īsts pukstammēnesis: pukstēju par ziemu, pukstēju par nejēdzībām universitātē un to, vingrojot piebojāju abas ceļu locītavas. Bet bija arī prieki – ieguvu biļeti Hurts koncertu (es jau teicu, ka šis gads lutināja ar mūziku, vai ne?) un veikalu plauktos nonāca Veronikas Rotas romāns Citādie manā tulkojumā (visiem iesaku izlasīt un nākamgad martā gaidu filmu). Mēnesi noslēdzu ar pārsteidzoši laicīgi pabeigtu bakalaura darba melnrakstu, so yay me!
Mēneša dziesma: OneRepublic – Good Life
Jo, lai kā es ik pa brīdim žēlotos, nemaz jau tik slikti nebija.
Aprīlī manā virtuvē ievācās zirnekļu kolonija un pamodās arī citi kukaiņi, ar kuriem es savu dzīvojamo platību labprātāk nedalītu. Ja mēneša vidū Staiceles lasītājus vēl apciemoju dziļā ziemā, tad Madonā ierados jau pavasarī (tiesa gan, tas zibenīgi pārtapa vasarā un rezultātā mans iemīļotākais gadalaiks šogad izpalika). Rakstīšana vedās nepiedodami lēni, jo ceļā stājās gan rakstnieciskie aizcietējumi, gan Stīvens Kings (Under the Dome mani uz veselu nedēļu pārcēla citā pasaulē). Secināju, ka labākās zāles pret sižeta apstāšanos ir sprādziens (uz papīra, protams). Bija ļoti jauka tikšanās ar lasītājiem Rīgas Centrālajā bibliotēkā (nākamā gada sākumā tur atgriezīšos, tāpēc sekojiet līdzi jaunumiem!). Franču filoloģijas studijas manī modināja arvien vardarbīgākas tieksmes: vai nu tāpēc, ka pasniedzēju prasības un izgājieni kļuva arvien absurdāki, vai arī tādēļ, ka mans pacietības mērs uz mācību beigām sāka izsīkt. Vēlreiz guvu ļoti svarīgu mācību: uzdod tikai tos jautājumus, uz kuriem patiešām gribi zināt atbildi (citiem vārdiem: ja didaktikas lekcijā gūglēsi informāciju par līķa sadalīšanās stadijām, tad rēķinies, ka nelabuma dēļ var nākties uz brīdi atstāt auditoriju). Un Valpurģu naktī Debesu lauskās beidzot izkustējās ledus.
Mēneša dziesma: Nick Cave and The Bad Seeds – The Carny
Jo šomēnes es daudz lasīju, skatījos un rakstīju visu ko krīpīgu. Izpētes gājienā uz kapiem gan vēl neesmu bijusi un nu jau sāku domāt, ka varbūt labāk nevajag.
Maijs sākās ar politiskiem sapņiem un dziļiem dvēseliskiem pārdzīvojumiem – cītīgi sekoju līdzi mūsu hokeja komandas panākumiem (un to trūkumam) hokeja čempionātā. Bakalaura darbs jau ieguva taustāmu veidolu. Turpinot par mācību tēmu – atklājās, ka pasniedzējiem ir tiesības studentus pieteikt dalībai starptautiskā konferencē, iepriekš par to nebrīdinot un nedodot izvēles iespējas (bet par spīti dusmām un trīcošajiem ceļgaliem un rokām ar uzstāšanos tiku galā labi un šī pieredze man ļoti noderēja īstajā aizstāvēšanā). Paralēli sākās ļoti aktīva darbība, lai saplānotu un sarīkotu Karneolas radošo semināru, un, lai gan tieša saskarsme ar cilvēkiem man bieži vien uzdzen paniku (kā jau to noskaidrojām februārī), attapos kontaktpersonas lomā (un nemaz pārāk skaļi nesūdzējos, jo tā man diezgan daudz iemācīja). Turpināju rakstīt Debesu lauskas, bet tik lēni, ka vienā brīdī sapratu – es tīšuprāt velku garumā, lai nevajadzētu šķirties no varoņiem. Vienlaikus prātā sarosījās jauna ideja, kuras aizmetņi radās jau Patrika Volfa koncertā un kuru tagad rakstu; tiesa gan, salīdzinājumā ar sākotnējo vīziju tā ir pamatīgi izmainījusies.
Mēneša dziesma: Black Rebel Motorcycle Club – Beat the Devil’s Tattoo
Tāpēc, ka reizēm mūziku izvēlas varoņi, nevis es. Pat tad, ja galu galā viņi tā arī nenonāk līdz papīram.
Pirmajās jūnija dienās horoskops vēstīja, ka daži Dvīņi sevī atklāšot rakstnieka talantu, tā nu atļāvos cerēt, ka tas attieksies ne vien uz Debesu lauskām, bet arī bakalaura aizstāvēšanas runu. Attiecās arī – 5. jūnijā ap pusdienlaiku pārgurusi un nostresojusies, taču laimīga izgāju no LU HZF ar devītnieku kabatā un apziņu, ka esmu sasniegusi savu mērķi un ieguvusi augstāko izglītību. Tās pašas dienas vakarā godam nosvinēju panākumus – biju uz sava otrā mīļākā ģitārista Erika Kleptona koncertu Arēnā Rīga, un tas bija neaizmirstams muzikāls piedzīvojums. Lieliska dzimšanas dienas dāvana bija TEDxRiga konference, ko klātienē noskatījos un noklausījos kopā ar draugiem (paldies, Agnese, ka mani pārliecināji atbraukt jau uz pašu sākumu!). Savā īpašumā ieguvu visu kurpju kurpes, ar kurām pilnīgi mierīgi varētu valdīt pār pasauli. Kladē varoņi krita kā mušas, savukārt realitātē biju ļoti apmierināta ar dzīvi, un kā nu ne – mēneša beigās izlaidos un jau nākamajā dienā devos uz The Killers koncertu (ja kāds vēl nezina, tad tā ir viena no manām mīļākajām grupām). Diena bija karsta, organizācijas līmenis – briesmīgs (līdz koncerta sākumam gaidījām piecas stundas, un iesildītāji tā arī neieradās), bet tajā mirklī, kad uz skatuves kāpa Brendons & Co, visas neērtības aizmirsās. Nākamajā dienā man nebija balss un kājas no lēkāšanas bija stīvas, tā nu vakars viennozīmīgi ir saucams par izdevušos.
Mēneša dziesma: The Killers – Mr. Brightside
Jo šī dziesma pārvilka treknu svītru manai pārliecībai, ka es tikai mierīgi stāvēšu un klausīšos, un pilnīgi noteikti nedziedāšu līdzi.
Jūlijā prātoju, kādu superspēju es sev gribētu (un secināju, ka gribu lasīt domas, citādi ir pārāk daudz neziņas un pārpratumu, kas mani kaitina vairāk par visu pasaulē). Tā kā mācības biju veiksmīgi pabeigusi, ņēmos meklēt papildu darbu tulkošanai un Zvaigznē ABC sāku mācīties par redaktori (atzīstu godīgi, tas darbs mani joprojām mazliet biedē un vienlaikus arī fascinē). Apmēram mēneša vidū sajutu, ka man ir vajadzīgs restarts, tāpēc izvilku dienasgaismā filmu Pink Floyd’s The Wall, kas mani vienmēr emocionāli sagrauj un atkal augšāmceļ. Ar labāko draugu spontāni (jā, mums apmēram nedēļu ilga plānošana skaitās spontāni) nolēmām aizbraukt uz Zilokalnu, tā nu pašā jūlija vidū es piknikoju uz Uguns āderes, enerģētiski attīrījos un no informatīvajām lapiņām uzzināju daudz ezotērisku muļķību. Pavisam drīz pēc tam sekoja jau labu laiku plānots piedzīvojums – brauciens uz Positivus festivālu. Agrāk biju pilnīgi pārliecināta, ka festivāli nav mana tējas tasīte (kā mēs, latvieši, sakām), bet, tā kā šogad vieni no hedlaineriem bija Imagine Dragons, tad atkārtošos: nevarēju nebraukt. Šogad festivālā biju tikai vienu dienu, bet man tik ļoti iepatikās, ka nākamgad plānoju braukt uz visām trim. Nedēļas nogale, ko veltīt tikai un vienīgi mūzikai – kas var būt labāks? (For the record: Imagine Dragons dzīvajā ir neticami uzlādējoši, savukārt Sigur Rós ir maģiski.) Pašās mēneša beigās labā kompānijā biju apskatīt Tall Ships Races buriniekus un ostā noklausīties Pērkona koncertu, un Debesu lauskas iegāja finiša taisnē. Šoreiz pa īstam.
Mēneša dziesma: Imagine Dragons – Radioactive
Jo reizēm ir vienalga, ka tu dziedi galīgi šķībi un lēkā citiem uz kājām un citi lēkā uz kājām tev.
1. augustā aizrakstījos līdz galam vēl vienam darbam, šoreiz – triloģijai. Neatceros, kad vēl vienas dienas laikā būtu rakstījusi tik ilgi un daudz, un ap deviņiem vakarā iznācu no istabas ar asarainām acīm un paziņojumu: “Beigas.” Vienmēr ir ļoti sāpīgi šķirties no varoņiem, sevišķi tad, ja kopā aizvadīti gandrīz divi gadi, un man vajadzēja pāris dienas, lai atgūtos un nesaraudātos, saprotot, ka Viktorijas, Taniela, Alberta un pārējo piedzīvojumi patiešām ir noslēgušies. Ilgi sērot nebija laika – Mūzis piespēlēja arvien jaunas idejas episkajam arābiski indiāniskajam romānam Zvaigžņu dejotāta, turklāt tuvojās vēl viens svarīgs notikums: Karneolas radošais seminārs. Šogad tas notika Ķeipenes Kino muzejā un mēs tur lieliski un vērtīgi pavadījām laiku. Fun fact: es pirmoreiz gulēju teltī un naktī peldējos ezerā. Atgriezusies mājās, tik dziļi ierakos arābu un Ziemeļamerikas indiāņu mitoloģijā, ka ārā palika vien ausu gali, mācījos veidot pati savu valodu (ar vismaz diviem dialektiem) un pirmo reizi tiku salīdzināta ar Moljēru (vizuāli, starp citu). Brīvajos brīžos prātoju par to, kādēļ kaut ko labu bieži vien ir tik grūti pateikt un kā ir iespējams vienlaikus tik ļoti gribēt dzirdēt atbildi un no tās raustīties. Fun fact #2: to joprojām neesmu sapratusi.
Mēneša dziesma: Emilie Autumn – One Foot in Front of the Other
Jo šī ir Debesu lausku dziesma un man joprojām drusku grauž acīs, kad to klausos. Un ļoti gribas atpakaļ.
Lai gan septembra sākums joprojām bija vasarīgi silts, man jau pirmajās dienās ļoti uznāca rudens. Mūzis pēkšņi sadumpojās pret mani un pasvieda jaunu pavērsienu februārī dzemdētajai idejai, kas jaunajā veidolā būtu tieši tik pūkaina, mīlīga un jauka, kādu sen esmu gribējusi uzrakstīt. Rezultātā Zvaigžņu dejotāja jau otro reizi atkāpās otrajā plānā. Līdz ar rudeni un domām par jaunu rakstudarbu nāca arī domas par NaNo, kas šogad Latvijā oficiāli notika jau 5. reizi, un sāku plānot pasākumus un rakstīt ziņas dalībniekiem. Pa ilgiem laikiem apgleznoju zīdu un klausījos mūziklus (šoreiz izvēle krita uz Les Mis, Wicked un Rock of Ages). Ciemojos pie lasītājiem Talsos, LFFB fantastu pasākumā prezentēju NaNoWriMo un septembra beigās palīdzēju sarīkot vērtīgu tikšanos ar redaktori Bārbalu Simsoni (janvārī notiks vēl viens šāds pasākums, sīkāka informācija būs pieejama drīzumā!). Tiesa gan, ne vienmēr viss gāja gludi un pūkaini – īslaicīgi saasinājās panikas lēkmes un tagad es zinu, kas ir derealizācija (nevienam to nenovēlu). Pēc stīvēšanās ar Mūzi visa mēneša garumā viņš tomēr guva virsroku: sapratu, ka mans nākamais rakstudarbs būs ķeltisks contemporary fantasy ar nosaukumu Tā runāja Zosu māte (jā, arī tur man nebija nekādas teikšanas, and believe me, I tried).
Mēneša dziesma: Of Monsters and Men – King and Lionheart
Ja vēl nepietiek ar to, ka šī dziesma ir neaprakstāmi mīļa (And as the world comes to an end I’ll be here to hold your hand) un video ir kā radīts fantasy sižetam, tad šī ir Zosu mātes tituldziesma.
Oktobrī mani pārsteidza enerģijas pieplūdums, un par to ļoti nopriecājos – tieši enerģija man bija vajadzīga, lai pienācīgi sagatavotos NaNo. Atvēru Latvijas reģionālo forumu, nodarbojos ar dažādiem rokdarbiem, un, pat ja brīžiem gadījās pazaudēt optimismu, tad tas ļoti ātri atradās. Mēneša beigas bija sevišķi saspringtas: trīs dienu laikā man bija četri pasākumi: tikšanās ar lasītājiem RCB (kas kosmisku vai ne tik kosmisku spēku ietekmē izvērtās par tikšanos bez lasītājiem, bet ar ļoti foršu bibliotekāri), viesošanās SWH raidījumā Rīta Svīta, tikšanās ar lasītājiem Juglā un Valkā, kur pamanījos pārsprukt pāri robežai uz Valgu. Sapratu, ka no manis nesanāktu nekāda dižā romantisko filmu varone: ja puisis autobusā mani aicina uz randiņu, mana automātiskā reakcija ir “nē” un izkāpt ārā. Oh well. Kā jau ierasts, mēnesis noslēdzās ar emocionālu pacēlumu – NaNo Atspērienu LNB Bērnu literatūras centrā.
Mēneša dziesma: Landon Pigg – Falling in Love at a Coffee Shop
Jo rudenī vajag mazliet mīlestības, mazliet maģijas un mazliet kafijas.
Novembris NaNo pagāja tieši tā, kā sagaidāms – nevaldāmi, neprognozējami un galvu reibinoši. Atkal iepazinu tās fantastiskās izjūtas, kas rodas, paņemot kladi un pildspalvu un palaižot iztēli brīvsolī. Latvijai kā reģionam šis bija rekordu gads: mājaslapā http://nanowrimo.org/ ir reģistrējušies 410 dalībnieki no Latvijas, 126 ir aktīvi rakstījuši un 35 ir svinējuši uzvaru, novembra laikā uzrakstot 50 000 vai vairāk vārdu. Koprakstīšanu apmeklējums šogad bija mazliet mazāks nekā pērn, taču izveidojās stabils dalībnieku sastāvs, kuri nāca rakstīt, pildīt izaicinājumus un atbalstīt cīņubiedrus arī dzīvē. Patīkami, ka viņu vidū bija gan NaNo veterāni, gan jaunie biedri, kuriem šis bija pirmais gads. Arī es jau sesto reizi kļuvu par NaNo uzvarētāju – šoreiz ar fantāzijas romānu Tā runāja Zosu māte, kurš gan vēl ne tuvu nav pabeigts un pašlaik gaida, kad man būs laiks atsākt rakstīt. Skatu uz dzīvi mazliet aptumšoja pēkšņā saslimšana mēneša vidū, kuras dēļ man nācās izlaist lielo rakstīšanas maratonu (paldies, Ingu, ka to novadīji manā vietā!). Bet, lai cik dīvaini tas skanētu, šogad man novembrī galvā bija arī kaut kas cits, izņemot NaNo. Tam pa vidu piedalījos LU HZF studentu pašpārvaldes rīkotajā Prozas vakarā (paldies par šo iespēju, bija lieliski!), veikalu plauktos nonāca manis tulkotais Veronikas Rotas romāns Dumpinieki (Citādo otrā daļa, trešo pašlaik tulkoju). Mēneša sākumā apmeklēju šīgada pēdējo lielo koncertu – Hurts Arēnā Rīga. Pat pēc pusotra mēneša man īsti nav vārdu, lai to aprakstītu, bet bija labāk nekā lieliski. Nākamreiz es varbūt pat riskēšu un mēģināšu noturēt rozi.
Mēneša dziesma: Hurts – Stay
Jo skaņa studijas versijā ir labāka, bet šeit ir emocijas. Pat cauri ekrānam. (Un kaut kur roku un balsu jūrā tur, vidū, esmu arī es.)
Kā vienmēr pēc NaNo, decembris sākās ar pamatīgu nogurumu un dvēseles stāvokli, ko iespējams aprakstīt vienīgi kā es-gribu-tikai-gulēt. Bet, kā saka, gribēt jau nav kaitīgi (kaitīgi ir nedabūt). Mēneša sākumā galvassāpju bija atliku likām, un te jums būs draudzīgs padoms: nestājieties biedrībā, ja neesat 110% pārliecināti, ka to gribat un jums to vajag. Vismaz es pilnīgi droši zinu, ka labu laiku nevienai biedrībai nerādīšos ne tuvu. Kopš 30. novembra nakts joprojām neesmu uzrakstījusi ne rindiņas, bet ne jau tāpēc, ka nebūtu iedvesmas – Zosu māte labprāt turpinātos (un man ir nelabas aizdomas, ka es atkal netikšu cauri ar vienu grāmatu vien), bet vispirms gribu izrediģēt un palaist tautās Dejas triloģiju. Ar to tad arī pavadu vakarus, svītrojot, papildinot un drusku plēšot matus. Par laimi, mistiskā kārtā esmu dienu iegrozījusi tā, lai atliktu drusku laika lasīšanai, un nesen pabeidzu vienu no labākajām grāmatām šogad: Katie McGarry Crash Into You. To lasot, man bija skudriņas pār muguru, tauriņi vēderā un vēl visādi kukaiņi, īsta medusmaize tādai neglābjamai romantiķei kā es. Ģimenes lokā klusi un mierīgi aizvadīju Ziemassvētkus, kaut gan tā īpašā sajūta šogad izpalika un grūti pateikt, kas vainīgs: sniega trūkums, steiga vai vēl kaut kas. Jauno gadu gaidu visnotaļ optimistiski – Zirgs ir mans ķīniešu horoskopa dzīvnieks, turklāt, atskatoties uz pēdējiem divpadsmit mēnešiem, varu droši teikt: es esmu daudz iemācījusies un sapratusi. Tagad tikai tas jāpielieto dzīvē.
Mēneša dziesma: The Killers – Just Another Girl
Jo es nevaru saskaitīt, cik reizes esmu šo dziesmu šomēnes noklausījusies, turklāt klips ir asprātīga retrospekcija par grupas karjeru. Un dziesmas jēga ir tieši laikā un vietā.
Laimīgu, panākumiem un radošām idejām bagātu Jauno gadu, mīļie!
Skribelētājas piezīmes 
