Baltā strīpa JEB Gada bilance 2016

debesis

Nevar noliegt, ka globālā mērogā 2016. gads nepavisam nav pratis uzvesties. Brexit, Tramps, Alepo, kārtējie mūsu pašu valdības ārprāti, kārtējā slavenība, kuru kāds nolēmis pasaukt uz augšu (vai uz leju?)… Tomēr, lai arī kā nebūtu, pēc ne nu gluži melnās, bet dažādu toņu pelēkās strīpas divu iepriekšējo gadu laikā 2016. gads pret mani ir bijis visai labvēlīgs. Un nu, kaut gan ārā drīzāk izskatās pēc Lieldienām, nevis gada nogales, pienācis laiks atskatīties uz visu, kas pēdējo 12 mēnešu laikā sastrādāts.

Janvāris iesākās ar skumju vēsti: pēc ilgstošas cīņas ar vēzi mūžībā devās viens no maniem iemīļotākajiem mūziķiem – Deivids Bovijs. Sāpīgs trieciens, jo viņa dziesmām manā dzīvē vienmēr bija īpaša vieta, turklāt tas kalpoja kā atgādinājums, ka nekas nav mūžīgs un, tā kā es pārsvarā klausos ne gluži gados jaunus mūziķus, šādi triecieni ir gaidāmi vēl un vēl. Tomēr jau drīz vien skats uz dzīvi kļuva gaišāks – kopā ar draugiem beidzot devos izpētīt UniCon kafejnīcu (visnotaļ jauka vieta, taču kā jau rūdītai grāmatmīlei nu jau par bāzes vietu man ir kļuvusi Zvaigzne CAFE), savukārt nākamajā dienā apmeklēju Zvaigznes ABC rīkoto autoru balli, Mazajā Ģildē izbaudīju ļoti jauku koncertu un izmantoju iespēju vienuviet sastapt savus brīnišķīgos rakstošos kolēģus. Radio pastāstīju par to, ko, kā (un kāpēc) rakstu. Brīžos, kad paslēpos no sabiedrības, mani varēja sastapt pie rakstāmgalda – lai gan apņemšanās pabeigt Zosu māti līdz 2015. gada beigām bija eleganti izgāzusies, biju nolēmusi mērķi sasniegt šogad. Pamazām arī sāku veikt izpēti nākamajam plānotajam rakstudarbam, kurš pamazām pārtapa par aiznākamo… un aizaiznākamo…

Mēneša dziesma: David Bowie – Heroes

Jo Bovijs bija, ir un vienmēr būs viens no maniem varoņiem.

Līdz pat februāra sākumam pamazām radināju sevi pie domas, ka mēneša beigās braukšu uz Lietuvu, vienalga, atradīsies kompānija vai ne. Ko tik neizdarīsi, lai dzīvē dzirdētu savu lielo mūzikālo mīlestību, vai ne? Taču pēkšņi uzsmaidīja laime un IAMX izsludināja koncertu arī Rīgā… un esmu diezgan droša, ka nopirku pašu pirmo biļeti. Sīkākam atskatam uz koncertu ir veltīta trešdaļa bloga ieraksta, taču īsumā – tas bija skaļi, mežonīgi un dvēseli dziedinoši. Par terapeitisku smieklu devu parūpējās Kinoblogeri ar īpašo Deadpool seansu, un, gaidot pavasari, šķīros no apmēram puses matu (tagad gan esmu atsākusi audzēt garumā – ziemā siltāk). Ne reizi vien devu iemeslu vietējiem iedzīvotājiem apšaubīt manu garīgo veselību – bluetooth austiņa ir kļuvusi par vienu no maniem tuvākajiem sabiedrotajiem pastaigās (jo tie ir ideāli brīži garākām telefonsarunām) bet, tā kā zem cepures/matiem to parasti nevar redzēt, jau esmu pieradusi pie dīvainiem skatieniem. Mēneša izskaņā piedzīvoju vienu no saviem ļaunākajiem murgiem – pamatīgi apmaldījos Gaiļezera slimnīcā. Turklāt ne pirmo reizi. Goda vārds, reģistratūrā vajadzētu izsniegt karti un kompasu.

Mēneša dziesma: IAMX – Insomnia

Jo šī dziesma (un vispār jau viss albums) ietiecas tik dziļi dvēselē, ka bail.

Šķiet, 2016. gads man paliks atmiņā kā koncertu gads – īsi pēc IAMX uzstāšanās Melnajā Piektdienā pašā marta sākumā devos uz Arēnu Rīga, lai jau otro reizi dzīvajā klausītos Hurts. Tiesa gan, par viņu jaunāko albumu es joprojām neesmu stāvā sajūsmā (sitiet mani nost, bet ciešanu pilnas balādes viņiem piestāv labāk nekā ballīšu lecamgabali), tomēr koncerts bija izdevies (sīkāk iepriekšminētā bloga ieraksta otrajā daļā). Ļoti izbaudīju Ā. Alunāna Jelgavas teātra izrādi “Vasara un dūmi”– beidzot kaut kas klasisks un uzticīgs materiālam, bez nevajadzīgiem pārveidojumiem. Drīz pēc tam devos uz Tirzu un Gulbeni, lai parunātu ar jauniešiem par to, kāpēc grāmatas lasīt ir forši, bet rakstīt – vēl foršāk. Tur viesojos ne pirmo reizi un zinu, ka tur ar prieku atgriezīšos arī nākotnē; kaut gan visos izbraukumos sastopos ar lieliskiem cilvēkiem, Gulbenē vienmēr jūtos īpaši gaidīta. Diemžēl jau dažas dienas pēc tam pavasaris nolēma parādīt zobus, un es kopā ar visu ģimeni kritu par upuri negantai gripai, kas mājās iedibināja jaunus noteikumus (tas, kuram mazāka temperatūra, gatavo ēst pārējiem). Tiesa, bija arī sava gaišā puse – slimojot man beidzot bija laiks lasīšanai. Mēneša beigās sagaidīju pirmo negaisu un piedzīvoju skaistu atkalsatikšanos – atgriezos Harija Potera grāmatu pasaulē.

Mēneša dziesma: Hurts – Wings

Pirmā rinda Arēnā. Aizver acis un lido.

Aprīlis mani sagaidīja ar nelūgtiem īrniekiem – mājās bija ieviesušies daži lieli zirnekļi, un pagāja kāds laiciņš, kamēr izdevās tikt no viņiem vaļā (turklāt tā, lai nevienam nenodarītu pāri). Bet man pašai nemaz nebija daudz laika, ko pavadīt mājās, – kamēr Danse Macabre triloģija devās uz grāmatu izstādi Boloņā, es ar radošu meistardarbnīcu paviesojos Rīgas Kultūru vidusskolā, bet jau drīz pēc tam tikos ar lasītājiem un F&F žanru cienītājiem Latvijas Fantāzijas un fantastikas rīkotajā pasākumā LatCon. Mēneša otrajā pusē ceļš mani aizveda arī uz Ventspili, kur notika ļoti jauka tikšanās ar topošajiem tulkotājiem, kā arī uz grāmatu svētkiem Bauskā. Zvaigznes ABC rīkotas akcijas ietvaros atrādīju savu darbavietu un neaizmirsu arī par rakstīšanu. Zosu māte pārliecinoši iesoļoja finiša taisnē, un tas savukārt nozīmēja, ka es kļuvu vēl trīsreiz izklaidīgāka nekā parasti – atstāt mājās maku un ne no šā, ne no tā apraudāties autobusā bija pilnīgi normāli. Ja neskaita dažu labu nepatīkamu pārsteigumu, ko sagādāja medicīnas sistēma, šo mēnesi aizvadīju ar sauli, smaidu un sajūtu, ka maģija ir tik vien kā rokas stiepiena attālumā.

Mēneša dziesma: OneRepublic – Life in Color

Jo debesis bija skaidras, blakus bija īstie cilvēki un es elpoju pavasari.

Maijs iesākās ar pamatīgu dīkstāvi un pārdomām, ka nebūtu slikti apgādāties ar personisko lidmašīnu, helikopteru vai vismaz lidojošo paklāju, – Brīvības ielas remonta dēļ kaut kur nokļūt laikā bija tikpat kā neiespējami. Pamazām sāku iesildīties jūnijā gaidāmajam Muse koncertam (un mani sakoda dažas jaunas idejas). 7. maijā minūti pirms pusnakts izpildīju savu Jaunā gada apņemšanos – uzrakstīju pēdējo Zosu mātes teikumu, pieliku pēdējo punktu un nobirdināju dažas asaras par šķiršanos. Tomēr jau pēc dažām dienām ielēcu atpakaļ darbā – nolēmu lieki negaidīt un uzreiz sākt teksta ievadīšanu datorā kopā ar pirmo labojumu veikšanu. Protams, tas neizbēgami noveda pie matu plēšanas, necenzētas leksikas un tādiem eksistenciāliem jautājumiem kā: “Nu kurš pamuļķis tā raksta?!” Iezīmējās pirmie plāni ziemai – saņēmu uzaicinājumu apciemot skolēnus Pilsrundālē, bet maija beigās tiku ieslodzīta pati savās mājās, kad dārzu okupēja jaunie vārnēni… un viņu pieaugušie un visai draudīgie uzraugi.

Mēneša dziesma: MILCK – Devil Devil

Jo veidojās jauna ideja, jauna pasaule un jauns skaņu celiņš.

Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā 1. jūnijā Zvaigznes ABC akcijas ietvaros atrādījos, kāda biju sensenā pagātnē un kāda esmu tagad (tas bija labs iemesls pārcilāt vecās fotogrāfijas, pabrīnīties un atcerēties šo to aizmirstu). Pirmo reizi kārtīgi nosvinēju dzimšanas dienu un secināju, ka, par spīti iepriekšējiem iebildumiem, man tas visai labi patīk – ir tomēr jauki, ja tavā dienā tev blakus ir visforšākie cilvēki pasaulē un vari ar viņiem dalīties priekā. Domāju nākamgad to atkārtot, tikai nu jau ar krietni mazāku pirmssvinību stresu. Jau dažas dienas pēc tam devos uz Arēnu, lai pirmo reizi klātienē klausītos Muse. Pirms tam ar grupas daiļradi biju pazīstama vien pastarpināti, bet dzīvajā mūzika un šovs sagādāja patīkamu pārsteigumu un kārtīgu enerģijas lādiņu – kā jau rokkoncertam piedien. Jāņus nosvinēju ar pilnu māju cilvēku, (nelielu) ugunskuru, galda spēlēm un naksnīgu pastaigu pa ciemu, kuras laikā šķita, ka mūsu mazais pulciņš ir teju vai vienīgie cilvēki visā pasaulē. Uzzināju, ka, vējainā laikā izejot uz ielas ar vaļējiem matiem, no manis iznāk tīri pārliecinoša gorgona Medūza (vēl pārliecinošāk ir tad, ja esmu sacepusies par literatūru). Un mēneša beigās kārtējo reizi pārliecinājos, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, – kad muguras sāpes mani no brāļa izlaiduma (un LU aulas neērtajiem krēsliem) izdzina pastaigā pa Vecrīgu, sastapu Pīteru Piku (Peter Pik) – Austrālijas latvieti un vienu no meistarīgākajiem fingerstyle ģitāristiem, kādu man gadījies dzirdēt.

Mēneša dziesma: Muse – Dead Inside

Jo bija jaudīgi, lika aizdomāties un gribas vēl.

Jūlijā vēlreiz sastapu ģitāristu Pīteru Piku – tikai šoreiz nevis uz Vaļņu ielas stūra, bet gan mājīgajā Bea Basil kafejnīcā, kur viņš nelielai auditorijai nospēlēja akustisku koncertu. Pēc tam sanāca gan parunāties, gan arī pierunāt viņu nospēlēt My Heart Will Go On – jo tieši šī dziesma mani pievilināja pirmajā tikšanās reizē. Pabeidzu Zosu mātes pārrakstīšanu datorā un tūlīt ķēros pie nākamās labošanas fāzes ar nosaukumu “izprintē un saplosi”. Lai gan sākumā skandināju, ka esmu Pieaudzis un Nopietns cilvēks, jau pavisam drīz arī es padevos pokemonu psihozei un ne vienu vien jūlija vakaru pavadīju, ar telefonu rokā medījot savā rajonā Pikaču un citus mošķīšus. Tiesa, drīz vien piefiksēju, ka vairāk skatos apkārt, nevis ekrānā, un tādējādi atklāju arī šo to jaunu – piemēram, es dzīvoju netālu no vietām ar tādiem smalkiem nosaukumiem kā Skuju skvērs un Purva skvērs. Diemžēl dzīve parūpējās arī par netīkamākiem sižeta pavērsieniem, un mēneša vidū uz savas ādas izbaudīju gan veselības sistēmas sačakarētību, gan arī ārstu vienaldzību. No gaišās puses – izskatās, ka pēc ilgākiem manevriem esmu nonākusi pareizajās rokās un beidzot kaut kas noskaidrosies. Katrā ziņā tobrīd pārliecinājos, ka Disneja filmas ir universālas zāles pret visām kaitēm un nebūšanām.

Mēneša dziesma: Peter Pik – Spanish Romance/Nothing Else Matters

Jo siltā jūlija novakarē labi zināmas dziesmas fingerstyle aranžējumā skanēja kā no citas pasaules.

Augusta sākumā es devos mazā atvaļinājumā un konstatēju, ka atpūsties ir iespējams arī tad, ja no aizbraucu tikai uz divām dienām un apkārt ir divarpus mazi bērni. Turklāt beidzot noskatījos Harija Potera 7. filmu (jā, abas daļas, un, nē, es vēl nebiju tās redzējusi). Augustam labpatika atnest arī nejaušu iepazīšanos, kas šobrīd uzņēmusi necerētu pavērsienu. Kopā ar draugiem apmeklēju Zvaigznes ABC kafejnīcas Zvaigzne CAFE atklāšanu (grāmatnīca un kafejnīca vienuviet ir ļoti bīstama kombinācija – bet ai, cik vilinoša!) un drīz pēc tam piedalījos Zvaigznes rīkotās Lasīšanas stafetes uzvarētāju apbalvošanā (un nevarēju vien beigt smaidīt par bērnu pozitīvajām atsauksmēm par maniem darbiem). Mārupes Jauniešu Vēstu augusta numurā padalījos ar rakstīšanas veiksmes formulu. Kādu svētdienas vakaru savā viesistabā uzņēmu ciemiņu – ļoti drošu un enerģisku ezi, kurš, kā izrādās, izēd vietējiem kaķiem izlikto barību. Sapņos mani apciemoja zombiji, pokemoni un Rīvijas Geralts (turklāt visi vienlaicīgi), bet realitātē cīnījos ar ugunsdrošajiem Rimi sērkociņiem un jau mēneša vidū no brīvas gribas sameklēju zeķes; vasara jau tuvojās izskaņai.

Mēneša dziesma: Poets of the Fall – Choice Millionaire

Jo kā pielipa, tā neatlipa vismaz divas nedēļas.

Kaut gan Zosu mātes labojumi vēl ne tuvu nebija pabeigti, jau septembra sākumā arvien vairāk aizdomājos par to, ko rakstīšu šīgada NaNo. Idejas bija veselas trīs, bet (spoiler alert!) neviena no tām tā arī netika uzrakstīta, jo pēdējā brīdī – nē, pat vēl pēc pēdējā brīža – pieteicās ceturtā. Par rakstīšanu radās iespēja parunāt ne tikai ar draugiem, bet arī žurnālistu – Dramaturgu teātra izdotā žurnāla septembra numurā lasāma visai plaša intervija ar mani. Mēneša sākums sagādāja prieciņu ausīm – IAMX negaidīti izdeva vēl vienu albumu; tiesa gan, šoreiz tūre nepiestāja Rīgā, bet laikam jau nevar gribēt VISU. Toties mēneša beigās – jaunais Passenger albums, kas tādam romantiskam melanholiķim/melanholiskam romantiķim kā man bija pašā laikā. Un pašā septembra izskaņā ar Pottermore palīdzību beidzot noskaidroju, kāds būtu mans Aizstāvis. Izrādās, baltais gulbis.

Mēneša dziesma: Abney Park – Steampunk Revolution

Jo es tobrīd biju absolūti pārliecināta, ka atkal rakstīšu tvaikpanku. Tagad esmu tikpat pārliecināta, ka mans Mūzis tikmēr stūrī ķiķināja.

Oktobrī kopā ar draugiem devos uz operu noskatīties jauno Fausta iestudējumu un izbaudīju pilnīgi visu: sākot ar mūziku un gotisko noformējumu un beidzot ar Mefistofeli balles kleitā. Drīz pēc tam sākās drudžaina rosība– ikgadējā gatavošanās NaNo. Par spīti tam, ka kalendāru dizainu padarījām mazliet sarežģītāku (un es vairs neatceros, cikreiz plānošanas gaitā izskanēja “Kambodža!”), darbs šķīrās gandrīz vai biedējoši gludi. Starp printēšanu, līmēšanu un plakātu izdalīšanu atradās arī laiks atpūtai, un 9. oktobra vakarā Palladium koncertzālē sastapu vēl vienu no savām lielajām mīlestībām – britu dziesminieku Passenger. Bija vārdos neizsakāmi skaisti, un man šķiet, ka vēl nevienā koncertā nebiju tik ļoti dziedājusi līdzi. Gatavojoties rakstīšanai, pārzīmēju 19.gs. psihiatrisko slimnīcu shēmas, pētīju renesanses demonoloģiju un autobusā lasīju Atklāsmes grāmatu. Mēneša otrajā pusē Placebo uzstāšanās Arēnā Rīga aiztransportēja mani atpakaļ uz pusaudzes gadiem, un konstatēju, ka principā jau nekas nav mainījies – viņu mūzika man patīk tikpat ļoti kā tobrīd. Turklāt uz skatuves parādījās arī Deivids Bovijs… nu, vismaz virtuāli. Oktobra beigās, kā jau ierasts, kopā ar citiem radošiem drosminiekiem kuplā pulkā nosvinējām NaNo Atspērienu. Tas gan netraucēja Mūzim turpināt vazāt mani aiz deguna un ik pa dienai piespēlēt kādu jaunu (vai vecu, bet uzlabotu) ideju. Vismaz tagad es to atļāvu – Zosu māte beidzot bija pabeigta, līgums par izdošanu – parakstīts.

Mēneša dziesma: Passenger – Home

Jo tieši tā skan mājas.

NaNovembris sākās ar pamatīgām pārdomām par to, ko tad es īsti šogad rakstīšu, – jo, kā izrādās, mēnesi ilga plānošana vēl negarantē, ka iecerētais darbs arī uzrakstīsies. Par laimi, trešajā dienā mani piemeklēja apskaidrība (un, tā kā tobrīd pie spoguļa krāsojos, – arī tušas birstīte acī), un kā novembrī iesāku, tā šobrīd turpinu rakstīt Grāmatu tārpu – ķeltu fantāziju mūsdienu vidē, kam ir cieša (bet ne pārāk cieša) saistība ar Zosu māti. Iedvesmu riekšavām sagādāja arī pēkšņi uzkritušais sniegs, un tas nekas, ka pārmaiņas pēc grāmatas darbība notiek pavasarī. NaNo koprakstīšanas un lielie pasākumi noritēja bez aizķeršanās (lai arī brīžiem šaurākā lokā, nekā gribētos), un šobrīd jau tiek plānoti starpsezonas pasākumi, no kuriem pirmais tiks izziņots pašā nākamā gada sākumā. Novembra vidū spontāni nolēmu, ka nevar tikai tērēt radošo enerģiju – tā ir arī jāuzņem. Tāpēc atkal devos uz Palladium, šoreiz – klausīties Pink Floyd tribute grupu Brit Floyd. Tā kā PF manās acīs ir muzikālie dievi (un, manuprāt, pasaulē nav tapusi dziesma, kas būtu labāka par Comfortably Numb), uz šo koncertu skatījos mazliet skeptiski, tomēr beigu beigās biju ļoti patīkami pārsteigta – aizverot acis, patiešām varēja izēloties, ka uz skatuves stāv īstie floidi. Un pēdējā NaNo koprakstīšanā noslēdzu savu 10. dalības gadu ar 51 300 uzrakstītiem vārdiem un plāniem rakstīt vēl vismaz tikpat.

Mēneša dziesma: Joni Mitchell – Both Sides Now

Apsvēru domu likt kādu no Pink Floyd dziesmām, bet, pirmkārt, būtu grūti izvēlēties tikai vienu, un, otrkārt, šī dziesma ir pašos Grāmatu tārpa pamatos.

Un nu arī decembris jau tuvojas izskaņai. Tas iesākās ar pamatīgu nogurumu, turpinājās ar negaidītām sniega kupenām, kaudzi grāmatu, jauniem plāniem un patīkamiem pārsteigumiem. Netrūka arī nervus kutinošu brīžu – izkāpt no autobusa nepareizajā pieturā svešā vietā, kad pēc dažām minūtēm jau jātiekas ar vietējās skolas audzēkņiem, ir diezgan baisi, tomēr arī šim samezglojumam bija veiksmīgs atrisinājums un Pilsrundālē mani un kolēģi Lauru Vilku uzņēma ļoti sirsnīgi. Kopā ar ģimeni biju uz Mārtiņa Brauna jubilejas koncertu Ādažos, izbaudīju ļoti, ļoti (un man vēl joprojām ausīs ieskanas šķelmīgi novilkts: “Starpbrīdītis!”). Pārsvarā šomēnes tomēr vairāk laika veltīju sev, nevis citiem, daudz lasīju un, atvilkusi elpu pēc NaNo vārdu skrējiena, pamazām atsāku arī rakstīt. Piparkūku smaržā, eglītes skujās un pazīstamās melodijās noķēru Ziemassvētku garu, kas pagājušogad mani tā īsti nemaz neapciemoja. Un mana mīļākā Ziemassvētku dāvana? Narcises.

Lūk, tāds man ir bijis šis gads – saudzīgs, draudzīgs un pacēlumiem bagāts. Tas ļāva noticēt, ka baltā strīpa nav tikai mīts, ar ko mūs mierina, kad iet pavisam slikti. Tā patiešām pastāv, un novēlu ikvienam no jums sagaidīt savējo. Veiksmīgu, laimīgu un brīnumu pilnu 2017. gadu, mīļie! 🙂

Šobrīd skan: Tyrone Wells – Make it Through

Advertisements

About Laura Dreiže

Latvian fantasy & sci-fi writer, author of "The Song of the Dragon", "The Unfinished Kiss", "Happiness by the Mile" and "The Moth". Translator. French philology student with an innate love for language. NaNoWriMo Municipal Liaison for Europe :: Latvia. A professional dreamer. Fantāzijas un zinātniskās fantastikas rakstniece, romānu "Pūķa dziesma", "Nepabeigtais skūpsts", "Laimes monitorings" un "Naktstauriņš" autore. Franču filoloģijas studente ar iedzimtu valodu mīlestību. Tulkotāja. Manā kontā: Rišelas Mīdas "Vampīru akadēmija", "Salnas skartie", "Ēnu pieskāriens"; Veronikas Rotas "Citādie". Latvijas reģionālā pārstāve (ML) vispasaules rakstītāju izaicinājuma NaNoWriMo ietvaros. Profesionāla sapņotāja.
Šis ieraksts tika publicēts Apskati, Pārdomas ar birkām , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s