Baltā strīpa JEB Gada bilance 2016

debesis

Nevar noliegt, ka globālā mērogā 2016. gads nepavisam nav pratis uzvesties. Brexit, Tramps, Alepo, kārtējie mūsu pašu valdības ārprāti, kārtējā slavenība, kuru kāds nolēmis pasaukt uz augšu (vai uz leju?)… Tomēr, lai arī kā nebūtu, pēc ne nu gluži melnās, bet dažādu toņu pelēkās strīpas divu iepriekšējo gadu laikā 2016. gads pret mani ir bijis visai labvēlīgs. Un nu, kaut gan ārā drīzāk izskatās pēc Lieldienām, nevis gada nogales, pienācis laiks atskatīties uz visu, kas pēdējo 12 mēnešu laikā sastrādāts.

Janvāris iesākās ar skumju vēsti: pēc ilgstošas cīņas ar vēzi mūžībā devās viens no maniem iemīļotākajiem mūziķiem – Deivids Bovijs. Sāpīgs trieciens, jo viņa dziesmām manā dzīvē vienmēr bija īpaša vieta, turklāt tas kalpoja kā atgādinājums, ka nekas nav mūžīgs un, tā kā es pārsvarā klausos ne gluži gados jaunus mūziķus, šādi triecieni ir gaidāmi vēl un vēl. Tomēr jau drīz vien skats uz dzīvi kļuva gaišāks – kopā ar draugiem beidzot devos izpētīt UniCon kafejnīcu (visnotaļ jauka vieta, taču kā jau rūdītai grāmatmīlei nu jau par bāzes vietu man ir kļuvusi Zvaigzne CAFE), savukārt nākamajā dienā apmeklēju Zvaigznes ABC rīkoto autoru balli, Mazajā Ģildē izbaudīju ļoti jauku koncertu un izmantoju iespēju vienuviet sastapt savus brīnišķīgos rakstošos kolēģus. Radio pastāstīju par to, ko, kā (un kāpēc) rakstu. Brīžos, kad paslēpos no sabiedrības, mani varēja sastapt pie rakstāmgalda – lai gan apņemšanās pabeigt Zosu māti līdz 2015. gada beigām bija eleganti izgāzusies, biju nolēmusi mērķi sasniegt šogad. Pamazām arī sāku veikt izpēti nākamajam plānotajam rakstudarbam, kurš pamazām pārtapa par aiznākamo… un aizaiznākamo…

Mēneša dziesma: David Bowie – Heroes

Jo Bovijs bija, ir un vienmēr būs viens no maniem varoņiem.

Līdz pat februāra sākumam pamazām radināju sevi pie domas, ka mēneša beigās braukšu uz Lietuvu, vienalga, atradīsies kompānija vai ne. Ko tik neizdarīsi, lai dzīvē dzirdētu savu lielo mūzikālo mīlestību, vai ne? Taču pēkšņi uzsmaidīja laime un IAMX izsludināja koncertu arī Rīgā… un esmu diezgan droša, ka nopirku pašu pirmo biļeti. Sīkākam atskatam uz koncertu ir veltīta trešdaļa bloga ieraksta, taču īsumā – tas bija skaļi, mežonīgi un dvēseli dziedinoši. Par terapeitisku smieklu devu parūpējās Kinoblogeri ar īpašo Deadpool seansu, un, gaidot pavasari, šķīros no apmēram puses matu (tagad gan esmu atsākusi audzēt garumā – ziemā siltāk). Ne reizi vien devu iemeslu vietējiem iedzīvotājiem apšaubīt manu garīgo veselību – bluetooth austiņa ir kļuvusi par vienu no maniem tuvākajiem sabiedrotajiem pastaigās (jo tie ir ideāli brīži garākām telefonsarunām) bet, tā kā zem cepures/matiem to parasti nevar redzēt, jau esmu pieradusi pie dīvainiem skatieniem. Mēneša izskaņā piedzīvoju vienu no saviem ļaunākajiem murgiem – pamatīgi apmaldījos Gaiļezera slimnīcā. Turklāt ne pirmo reizi. Goda vārds, reģistratūrā vajadzētu izsniegt karti un kompasu.

Mēneša dziesma: IAMX – Insomnia

Jo šī dziesma (un vispār jau viss albums) ietiecas tik dziļi dvēselē, ka bail.

Šķiet, 2016. gads man paliks atmiņā kā koncertu gads – īsi pēc IAMX uzstāšanās Melnajā Piektdienā pašā marta sākumā devos uz Arēnu Rīga, lai jau otro reizi dzīvajā klausītos Hurts. Tiesa gan, par viņu jaunāko albumu es joprojām neesmu stāvā sajūsmā (sitiet mani nost, bet ciešanu pilnas balādes viņiem piestāv labāk nekā ballīšu lecamgabali), tomēr koncerts bija izdevies (sīkāk iepriekšminētā bloga ieraksta otrajā daļā). Ļoti izbaudīju Ā. Alunāna Jelgavas teātra izrādi “Vasara un dūmi”– beidzot kaut kas klasisks un uzticīgs materiālam, bez nevajadzīgiem pārveidojumiem. Drīz pēc tam devos uz Tirzu un Gulbeni, lai parunātu ar jauniešiem par to, kāpēc grāmatas lasīt ir forši, bet rakstīt – vēl foršāk. Tur viesojos ne pirmo reizi un zinu, ka tur ar prieku atgriezīšos arī nākotnē; kaut gan visos izbraukumos sastopos ar lieliskiem cilvēkiem, Gulbenē vienmēr jūtos īpaši gaidīta. Diemžēl jau dažas dienas pēc tam pavasaris nolēma parādīt zobus, un es kopā ar visu ģimeni kritu par upuri negantai gripai, kas mājās iedibināja jaunus noteikumus (tas, kuram mazāka temperatūra, gatavo ēst pārējiem). Tiesa, bija arī sava gaišā puse – slimojot man beidzot bija laiks lasīšanai. Mēneša beigās sagaidīju pirmo negaisu un piedzīvoju skaistu atkalsatikšanos – atgriezos Harija Potera grāmatu pasaulē.

Mēneša dziesma: Hurts – Wings

Pirmā rinda Arēnā. Aizver acis un lido.

Aprīlis mani sagaidīja ar nelūgtiem īrniekiem – mājās bija ieviesušies daži lieli zirnekļi, un pagāja kāds laiciņš, kamēr izdevās tikt no viņiem vaļā (turklāt tā, lai nevienam nenodarītu pāri). Bet man pašai nemaz nebija daudz laika, ko pavadīt mājās, – kamēr Danse Macabre triloģija devās uz grāmatu izstādi Boloņā, es ar radošu meistardarbnīcu paviesojos Rīgas Kultūru vidusskolā, bet jau drīz pēc tam tikos ar lasītājiem un F&F žanru cienītājiem Latvijas Fantāzijas un fantastikas rīkotajā pasākumā LatCon. Mēneša otrajā pusē ceļš mani aizveda arī uz Ventspili, kur notika ļoti jauka tikšanās ar topošajiem tulkotājiem, kā arī uz grāmatu svētkiem Bauskā. Zvaigznes ABC rīkotas akcijas ietvaros atrādīju savu darbavietu un neaizmirsu arī par rakstīšanu. Zosu māte pārliecinoši iesoļoja finiša taisnē, un tas savukārt nozīmēja, ka es kļuvu vēl trīsreiz izklaidīgāka nekā parasti – atstāt mājās maku un ne no šā, ne no tā apraudāties autobusā bija pilnīgi normāli. Ja neskaita dažu labu nepatīkamu pārsteigumu, ko sagādāja medicīnas sistēma, šo mēnesi aizvadīju ar sauli, smaidu un sajūtu, ka maģija ir tik vien kā rokas stiepiena attālumā.

Mēneša dziesma: OneRepublic – Life in Color

Jo debesis bija skaidras, blakus bija īstie cilvēki un es elpoju pavasari.

Maijs iesākās ar pamatīgu dīkstāvi un pārdomām, ka nebūtu slikti apgādāties ar personisko lidmašīnu, helikopteru vai vismaz lidojošo paklāju, – Brīvības ielas remonta dēļ kaut kur nokļūt laikā bija tikpat kā neiespējami. Pamazām sāku iesildīties jūnijā gaidāmajam Muse koncertam (un mani sakoda dažas jaunas idejas). 7. maijā minūti pirms pusnakts izpildīju savu Jaunā gada apņemšanos – uzrakstīju pēdējo Zosu mātes teikumu, pieliku pēdējo punktu un nobirdināju dažas asaras par šķiršanos. Tomēr jau pēc dažām dienām ielēcu atpakaļ darbā – nolēmu lieki negaidīt un uzreiz sākt teksta ievadīšanu datorā kopā ar pirmo labojumu veikšanu. Protams, tas neizbēgami noveda pie matu plēšanas, necenzētas leksikas un tādiem eksistenciāliem jautājumiem kā: “Nu kurš pamuļķis tā raksta?!” Iezīmējās pirmie plāni ziemai – saņēmu uzaicinājumu apciemot skolēnus Pilsrundālē, bet maija beigās tiku ieslodzīta pati savās mājās, kad dārzu okupēja jaunie vārnēni… un viņu pieaugušie un visai draudīgie uzraugi.

Mēneša dziesma: MILCK – Devil Devil

Jo veidojās jauna ideja, jauna pasaule un jauns skaņu celiņš.

Starptautiskajā bērnu aizsardzības dienā 1. jūnijā Zvaigznes ABC akcijas ietvaros atrādījos, kāda biju sensenā pagātnē un kāda esmu tagad (tas bija labs iemesls pārcilāt vecās fotogrāfijas, pabrīnīties un atcerēties šo to aizmirstu). Pirmo reizi kārtīgi nosvinēju dzimšanas dienu un secināju, ka, par spīti iepriekšējiem iebildumiem, man tas visai labi patīk – ir tomēr jauki, ja tavā dienā tev blakus ir visforšākie cilvēki pasaulē un vari ar viņiem dalīties priekā. Domāju nākamgad to atkārtot, tikai nu jau ar krietni mazāku pirmssvinību stresu. Jau dažas dienas pēc tam devos uz Arēnu, lai pirmo reizi klātienē klausītos Muse. Pirms tam ar grupas daiļradi biju pazīstama vien pastarpināti, bet dzīvajā mūzika un šovs sagādāja patīkamu pārsteigumu un kārtīgu enerģijas lādiņu – kā jau rokkoncertam piedien. Jāņus nosvinēju ar pilnu māju cilvēku, (nelielu) ugunskuru, galda spēlēm un naksnīgu pastaigu pa ciemu, kuras laikā šķita, ka mūsu mazais pulciņš ir teju vai vienīgie cilvēki visā pasaulē. Uzzināju, ka, vējainā laikā izejot uz ielas ar vaļējiem matiem, no manis iznāk tīri pārliecinoša gorgona Medūza (vēl pārliecinošāk ir tad, ja esmu sacepusies par literatūru). Un mēneša beigās kārtējo reizi pārliecinājos, ka viss, kas notiek, notiek uz labu, – kad muguras sāpes mani no brāļa izlaiduma (un LU aulas neērtajiem krēsliem) izdzina pastaigā pa Vecrīgu, sastapu Pīteru Piku (Peter Pik) – Austrālijas latvieti un vienu no meistarīgākajiem fingerstyle ģitāristiem, kādu man gadījies dzirdēt.

Mēneša dziesma: Muse – Dead Inside

Jo bija jaudīgi, lika aizdomāties un gribas vēl.

Jūlijā vēlreiz sastapu ģitāristu Pīteru Piku – tikai šoreiz nevis uz Vaļņu ielas stūra, bet gan mājīgajā Bea Basil kafejnīcā, kur viņš nelielai auditorijai nospēlēja akustisku koncertu. Pēc tam sanāca gan parunāties, gan arī pierunāt viņu nospēlēt My Heart Will Go On – jo tieši šī dziesma mani pievilināja pirmajā tikšanās reizē. Pabeidzu Zosu mātes pārrakstīšanu datorā un tūlīt ķēros pie nākamās labošanas fāzes ar nosaukumu “izprintē un saplosi”. Lai gan sākumā skandināju, ka esmu Pieaudzis un Nopietns cilvēks, jau pavisam drīz arī es padevos pokemonu psihozei un ne vienu vien jūlija vakaru pavadīju, ar telefonu rokā medījot savā rajonā Pikaču un citus mošķīšus. Tiesa, drīz vien piefiksēju, ka vairāk skatos apkārt, nevis ekrānā, un tādējādi atklāju arī šo to jaunu – piemēram, es dzīvoju netālu no vietām ar tādiem smalkiem nosaukumiem kā Skuju skvērs un Purva skvērs. Diemžēl dzīve parūpējās arī par netīkamākiem sižeta pavērsieniem, un mēneša vidū uz savas ādas izbaudīju gan veselības sistēmas sačakarētību, gan arī ārstu vienaldzību. No gaišās puses – izskatās, ka pēc ilgākiem manevriem esmu nonākusi pareizajās rokās un beidzot kaut kas noskaidrosies. Katrā ziņā tobrīd pārliecinājos, ka Disneja filmas ir universālas zāles pret visām kaitēm un nebūšanām.

Mēneša dziesma: Peter Pik – Spanish Romance/Nothing Else Matters

Jo siltā jūlija novakarē labi zināmas dziesmas fingerstyle aranžējumā skanēja kā no citas pasaules.

Augusta sākumā es devos mazā atvaļinājumā un konstatēju, ka atpūsties ir iespējams arī tad, ja no aizbraucu tikai uz divām dienām un apkārt ir divarpus mazi bērni. Turklāt beidzot noskatījos Harija Potera 7. filmu (jā, abas daļas, un, nē, es vēl nebiju tās redzējusi). Augustam labpatika atnest arī nejaušu iepazīšanos, kas šobrīd uzņēmusi necerētu pavērsienu. Kopā ar draugiem apmeklēju Zvaigznes ABC kafejnīcas Zvaigzne CAFE atklāšanu (grāmatnīca un kafejnīca vienuviet ir ļoti bīstama kombinācija – bet ai, cik vilinoša!) un drīz pēc tam piedalījos Zvaigznes rīkotās Lasīšanas stafetes uzvarētāju apbalvošanā (un nevarēju vien beigt smaidīt par bērnu pozitīvajām atsauksmēm par maniem darbiem). Mārupes Jauniešu Vēstu augusta numurā padalījos ar rakstīšanas veiksmes formulu. Kādu svētdienas vakaru savā viesistabā uzņēmu ciemiņu – ļoti drošu un enerģisku ezi, kurš, kā izrādās, izēd vietējiem kaķiem izlikto barību. Sapņos mani apciemoja zombiji, pokemoni un Rīvijas Geralts (turklāt visi vienlaicīgi), bet realitātē cīnījos ar ugunsdrošajiem Rimi sērkociņiem un jau mēneša vidū no brīvas gribas sameklēju zeķes; vasara jau tuvojās izskaņai.

Mēneša dziesma: Poets of the Fall – Choice Millionaire

Jo kā pielipa, tā neatlipa vismaz divas nedēļas.

Kaut gan Zosu mātes labojumi vēl ne tuvu nebija pabeigti, jau septembra sākumā arvien vairāk aizdomājos par to, ko rakstīšu šīgada NaNo. Idejas bija veselas trīs, bet (spoiler alert!) neviena no tām tā arī netika uzrakstīta, jo pēdējā brīdī – nē, pat vēl pēc pēdējā brīža – pieteicās ceturtā. Par rakstīšanu radās iespēja parunāt ne tikai ar draugiem, bet arī žurnālistu – Dramaturgu teātra izdotā žurnāla septembra numurā lasāma visai plaša intervija ar mani. Mēneša sākums sagādāja prieciņu ausīm – IAMX negaidīti izdeva vēl vienu albumu; tiesa gan, šoreiz tūre nepiestāja Rīgā, bet laikam jau nevar gribēt VISU. Toties mēneša beigās – jaunais Passenger albums, kas tādam romantiskam melanholiķim/melanholiskam romantiķim kā man bija pašā laikā. Un pašā septembra izskaņā ar Pottermore palīdzību beidzot noskaidroju, kāds būtu mans Aizstāvis. Izrādās, baltais gulbis.

Mēneša dziesma: Abney Park – Steampunk Revolution

Jo es tobrīd biju absolūti pārliecināta, ka atkal rakstīšu tvaikpanku. Tagad esmu tikpat pārliecināta, ka mans Mūzis tikmēr stūrī ķiķināja.

Oktobrī kopā ar draugiem devos uz operu noskatīties jauno Fausta iestudējumu un izbaudīju pilnīgi visu: sākot ar mūziku un gotisko noformējumu un beidzot ar Mefistofeli balles kleitā. Drīz pēc tam sākās drudžaina rosība– ikgadējā gatavošanās NaNo. Par spīti tam, ka kalendāru dizainu padarījām mazliet sarežģītāku (un es vairs neatceros, cikreiz plānošanas gaitā izskanēja “Kambodža!”), darbs šķīrās gandrīz vai biedējoši gludi. Starp printēšanu, līmēšanu un plakātu izdalīšanu atradās arī laiks atpūtai, un 9. oktobra vakarā Palladium koncertzālē sastapu vēl vienu no savām lielajām mīlestībām – britu dziesminieku Passenger. Bija vārdos neizsakāmi skaisti, un man šķiet, ka vēl nevienā koncertā nebiju tik ļoti dziedājusi līdzi. Gatavojoties rakstīšanai, pārzīmēju 19.gs. psihiatrisko slimnīcu shēmas, pētīju renesanses demonoloģiju un autobusā lasīju Atklāsmes grāmatu. Mēneša otrajā pusē Placebo uzstāšanās Arēnā Rīga aiztransportēja mani atpakaļ uz pusaudzes gadiem, un konstatēju, ka principā jau nekas nav mainījies – viņu mūzika man patīk tikpat ļoti kā tobrīd. Turklāt uz skatuves parādījās arī Deivids Bovijs… nu, vismaz virtuāli. Oktobra beigās, kā jau ierasts, kopā ar citiem radošiem drosminiekiem kuplā pulkā nosvinējām NaNo Atspērienu. Tas gan netraucēja Mūzim turpināt vazāt mani aiz deguna un ik pa dienai piespēlēt kādu jaunu (vai vecu, bet uzlabotu) ideju. Vismaz tagad es to atļāvu – Zosu māte beidzot bija pabeigta, līgums par izdošanu – parakstīts.

Mēneša dziesma: Passenger – Home

Jo tieši tā skan mājas.

NaNovembris sākās ar pamatīgām pārdomām par to, ko tad es īsti šogad rakstīšu, – jo, kā izrādās, mēnesi ilga plānošana vēl negarantē, ka iecerētais darbs arī uzrakstīsies. Par laimi, trešajā dienā mani piemeklēja apskaidrība (un, tā kā tobrīd pie spoguļa krāsojos, – arī tušas birstīte acī), un kā novembrī iesāku, tā šobrīd turpinu rakstīt Grāmatu tārpu – ķeltu fantāziju mūsdienu vidē, kam ir cieša (bet ne pārāk cieša) saistība ar Zosu māti. Iedvesmu riekšavām sagādāja arī pēkšņi uzkritušais sniegs, un tas nekas, ka pārmaiņas pēc grāmatas darbība notiek pavasarī. NaNo koprakstīšanas un lielie pasākumi noritēja bez aizķeršanās (lai arī brīžiem šaurākā lokā, nekā gribētos), un šobrīd jau tiek plānoti starpsezonas pasākumi, no kuriem pirmais tiks izziņots pašā nākamā gada sākumā. Novembra vidū spontāni nolēmu, ka nevar tikai tērēt radošo enerģiju – tā ir arī jāuzņem. Tāpēc atkal devos uz Palladium, šoreiz – klausīties Pink Floyd tribute grupu Brit Floyd. Tā kā PF manās acīs ir muzikālie dievi (un, manuprāt, pasaulē nav tapusi dziesma, kas būtu labāka par Comfortably Numb), uz šo koncertu skatījos mazliet skeptiski, tomēr beigu beigās biju ļoti patīkami pārsteigta – aizverot acis, patiešām varēja izēloties, ka uz skatuves stāv īstie floidi. Un pēdējā NaNo koprakstīšanā noslēdzu savu 10. dalības gadu ar 51 300 uzrakstītiem vārdiem un plāniem rakstīt vēl vismaz tikpat.

Mēneša dziesma: Joni Mitchell – Both Sides Now

Apsvēru domu likt kādu no Pink Floyd dziesmām, bet, pirmkārt, būtu grūti izvēlēties tikai vienu, un, otrkārt, šī dziesma ir pašos Grāmatu tārpa pamatos.

Un nu arī decembris jau tuvojas izskaņai. Tas iesākās ar pamatīgu nogurumu, turpinājās ar negaidītām sniega kupenām, kaudzi grāmatu, jauniem plāniem un patīkamiem pārsteigumiem. Netrūka arī nervus kutinošu brīžu – izkāpt no autobusa nepareizajā pieturā svešā vietā, kad pēc dažām minūtēm jau jātiekas ar vietējās skolas audzēkņiem, ir diezgan baisi, tomēr arī šim samezglojumam bija veiksmīgs atrisinājums un Pilsrundālē mani un kolēģi Lauru Vilku uzņēma ļoti sirsnīgi. Kopā ar ģimeni biju uz Mārtiņa Brauna jubilejas koncertu Ādažos, izbaudīju ļoti, ļoti (un man vēl joprojām ausīs ieskanas šķelmīgi novilkts: “Starpbrīdītis!”). Pārsvarā šomēnes tomēr vairāk laika veltīju sev, nevis citiem, daudz lasīju un, atvilkusi elpu pēc NaNo vārdu skrējiena, pamazām atsāku arī rakstīt. Piparkūku smaržā, eglītes skujās un pazīstamās melodijās noķēru Ziemassvētku garu, kas pagājušogad mani tā īsti nemaz neapciemoja. Un mana mīļākā Ziemassvētku dāvana? Narcises.

Lūk, tāds man ir bijis šis gads – saudzīgs, draudzīgs un pacēlumiem bagāts. Tas ļāva noticēt, ka baltā strīpa nav tikai mīts, ar ko mūs mierina, kad iet pavisam slikti. Tā patiešām pastāv, un novēlu ikvienam no jums sagaidīt savējo. Veiksmīgu, laimīgu un brīnumu pilnu 2017. gadu, mīļie! 🙂

Šobrīd skan: Tyrone Wells – Make it Through

Advertisements
Publicēts iekš Apskati, Pārdomas | Birkas , , , | Komentēt

Kultūras uzbrukums

Nē, tikai mieru, decembris vēl netuvojas beigām. Es vienkārši mēģinu pierādīt, ka esmu spējīga uzrakstīt vairāk par vienu bloga ierakstu gadā… Turklāt šoreiz man pat ir, par ko rakstīt, – neatceros, kad vēl nedēļas laikā es būtu uzņēmusi tik daudz dažādas kultūras. Nu tad par visu pēc kārtas.

Exhibit A: IAMX koncerts Melnajā Piektdienā, 27.02.2016.

Ja pirms dažiem gadiem man kāds būtu pateicis, ka es salīdzinoši tuvā nākotnē došos uz IAMX koncertu, es būtu viņu nosaukusi nesmukā vārdā un ielīdusi stūrī paraudāt par to, cik cietsirdīgi pasaule par mani ņirgājas. Jo IAMX taču nav dzirdējis pat par Baltijas valstīm, kur nu vēl par Latviju, un es diemžēl vēl neesmu iemācījusies izsaukt savus mīļākos mūziķus šurp ar domu spēku vien (citādi Sleeping at Last ik piektdienas vakaru spēlētu kādā no vietējām koncertzālēm). Bet tad feisbuks paziņoja, ka jaunās tūres laikā gaidāms koncerts arī Rīgā.

…Es diezgan droši varu apgalvot, ka biju pirmā, kas nopirka biļeti. Katrā ziņā tas notika piecu minūšu laikā kopš koncerta izziņošanas brīža.

Te iederētos neliela liriskā atkāpe par to, ko IAMX mūzika man nozīmē un kāpēc tā ir tik svarīga (biogrāfiju un diskogrāfiju gan neatgremošu, tam domāta vikipēdija). Mana pirmā tikšanās ar šī fantastiskā, noslēpumainā un neticami talantīgā mākslinieka mūziku notika pirms gadiem četriem (paldies, Alise!). Atklāti sakot, sākotnēji es nemaz tik ļoti nejūsmoju. Elektronika/industriālais roks/dark cabaret nebija īsti mans lauciņš… Bet es nevarēju pārtraukt klausīties, līdz vienā jaukā brīdī attapos, ka esmu iemīlējusies – neglābjami un neatgriezeniski. IAMX mūzika nav viegli klausāma, tā ir melanholiska, agresīva un, pats galvenais, patiesa. Nevaru iedomāties citu mūziķi, ar kura tekstiem es tā identificētos; šķiet, ka Kriss ir ielīdis mana prāta vistumšākajos stūrīšos un uzrakstījis dziesmas par to, ko tur atrod. Jaunais albums Metanoia vispār ir kaut kas neaprakstāms, un, pirmoreiz dzirdot The Background Noise, es pavisam nevilšus apraudājos – jo šī “fona trokšņa” sajūta mani vajā tik ilgi, cik vien es sevi atceros.

Tātad, koncerts.

Šis bija mans pirmais gājiens uz klubu Melnā Piektdiena (jo pirms tam vienmēr bija slinkums/nepietiekama interese/labākas lietas, ko darīt), bet tagad zinu, ka tur ir tīri forši un labprāt tur atgriezīšos. Mūsu trijotne ieradās vismaz pusotru stundu pirms durvju atvēršanas, tātad kāpņutelpā varējām noklausīties saundčeku (pusotrs koncerts par viena cenu, yay!), atteikties no citu koncertgājēju piedāvātā vīna (jo mūzika tāpat labi deva galvā) un apsvērt ideju paslīdināt zem durvīm lapiņu ar vēlamo dziesmu sarakstu. Un tad jau vērās durvis, tika pārbaudītas biļetes un mēs bijām iekšā.

Pirmo reizi koncertā izbaudīju pirmās rindas priekšrocības, bet esmu droša, ka uz skatuves dzirkstošā enerģija sasniedza arī pēdējās rindas un vēl atlēca no sienām. Setliste bija perfekta, mūzika gāja cauri kauliem un dvēselei (Insomnia mani gandrīz iznīcināja), un redzēt Krisu tik tuvu, ka iespējams viņu aizsniegt (jā, kad vajag, man ir garas rokas)… Joprojām grūti noticēt, ka tas nebija tikai tumšs, psihedēlisks, dziļi personisks sapnis, bet uz galda stāv dažas piemiņas lietiņas, kas atgādina – viss notika pa īstam. Jau tagad gaidu nākamo koncerttūri, jo zinu, ka ar vienu reizi ir par maz. Un, ja šķiet, ka par koncertu esmu izteikusies īsi, tad… nu, tā arī ir, jo to nevar izstāstīt vārdos. Tas ir jāizdzīvo.

Exhibit B: Hurts koncerts Arēnā Rīga, 01.03.2016.

Biļeti uz Hurts koncertu es pavisam spontāni nopirku pagājušā gada oktobrī. Par jauno albumu nebiju sajūsmā (nu jau man tas tīri labi patīk, droši vien esmu pieradusi), bet no sevis tikai daļēji atkarīgu iemeslu dēļ palaidu garām citu koncertu un šo sev uzdāvināju kā mierinājuma balvu. Līdz ar to 1. marta pēcpusdienā ieņēmu vietu fanu rindā pie Arēnas ieejas, kas pēc pacietīgas gaidīšanas rezultējās pirmajā rindā pie pašas skatuves (vēsturisks brīdis!). Iesildītāji uz mani neatstāja nekādu sevišķo iespaidu, bet es vispār uzskatu, ka koncertos mierīgi var iztikt bez iesildītājiem – tā pusstundas pauze starp viņu un vakara galveno mākslinieku uzstāšanos panāk tieši pretējo efektu. Bet viss notika brīnumaini laicīgi, un jau pusdeviņos uz skatuves kāpa paši Hurts.

Pēc Miracle tūres apmeklēšanas 2013. gadā es jau zināju, ko sagaidīt, un to arī saņēmu. Lipīgas melodijas, smeldzīga romantika, nevainojams skatuviskais un muzikālais noformējums, lieliska atdeve no mūziķiem (“Paldies”pēc teju vai katras dziesmas bija īpaši jauks žests, un par baltajām rozēm, kas jau atkal lidoja publikā, nemaz nerunāsim)… Tomēr pirms nieka trim dienām biju skatījusi dzīvajā savu mīļāko mūziķi, un droši vien tāpēc Hurts koncerts izsauca mazāk emociju, nekā būtu izraisījis citkārt. Tiesa gan, rīkli es izdziedāju līdz aizsmakumam un noteikti būšu klāt arī nākamreiz, kad šis audiāli un vizuāli glītais duets ieradīsies Latvijā. Varbūt pat izdosies noķert rozi.

Exhibit C: Ā. Alunāna Jelgavas teātra pirmizrāde – Tenesijs Viljamss “Vasara un dūmi”, 04.03.2016.

Man patīk iet uz teātri, taču es to daru reti, jo ir grūti atrast kaut ko, kas mani interesētu (turklāt man ir alerģija pret iestudējumiem iz sērijas “ei, kā būtu, ja mēs pārceltu “Makbetu” WWII laikā/mūsdienās/kosmosā?”). “Vasaru un dūmus”man izreklamēja jau dažus mēnešus pirms pirmizrādes, un, tā kā vienu no lomām spēlē man ļoti labi pazīstams cilvēks (sveika, misis Besita!), nebija variantu tupēt mājās. Tā nu piektdienas pēcpusdienā devos uz Jelgavas Kultūras namu.

Ja neskaita dažus sīkumus (piemēram, Džona lomas atveidotāja indevi saskaldīt teikumus tik sīki, ka ik pāris vārdiem seko dziļdomīga pauze), es izrādi izbaudīju – krietni vairāk nekā labu daļu lielo teātru iestudējumu. Par laimi, režisore ir palikusi uzticīga oriģinālam – ja darbība notiek 1916. gadā, tad kostīmi un dekorācijas ir atbilstošas šim laikposmam un neviens nelien ārā no ledusskapja (jā, “Uguns un nakts”, es runāju par tevi). Īpaši man patika milzīgā eņģeļa skulptūra skatuves vidū, kas palika izgaismota arī tad, kad pārējā skatuve satumsa un mainījās ainas. Runājot par pašu izrādi, – varu vien apbrīnot T. Viljamsa prasmi izstāstīt skumju stāstu tik viegli, bez pārmērībām un “tagad jūs man visi raudāsiet!” Stāsts ir par nesatikšanos, par to, kā mainās laiks un mēs maināmies tam līdzi… un tas nav nekas slikts. Tikai ir jāpaiet laikam, lai to saprastu.

Pēc kultūras uzņemšanas kaut kas ir arī jādod pretī, tāpēc pagājušo nedēļu pavadīju, apciemojot skolas un bibliotēkas Ķekavā, Tirzā un Gulbenē un runājot ar jauniešiem par literatūru (gan lasīšanu, gan rakstīšanu). Un tagad pēc tik intensīvām divām nedēļām manī ir palikusi tikai viena kultūra – baktērijas. Vai vīrusi. Lai kā arī būtu, gripa ir riebīga padarīšana un man gribas satīties segā un ignorēt pasauli kādu nedēļu vai divas – bet, protams, kas tāds ir iespējams tikai sapņos. Tā nu es lielos daudzumos patērēju ingveru, citronus, Theraflu un grāmatas (kas, manuprāt, ir galvenās zāles) un domāju par veselību un pavasari. Un jauniem rakstu darbiem, bet par to citreiz. Tagad jāpagatavo nākamā tēja.

Šobrīd skan: Tegan and Sara – Closer

Publicēts iekš Apskati, Mūzika, Pasākumi | Birkas , , , | 1 komentārs

Ātrāk, augstāk, stiprāk JEB Gada bilance 2015

MG_7256-600x400

Foto: Spīgana Spektore

Galvenais pierādījums tam, ka kopš pēdējā ieraksta ir pagājis pārāk ilgs laiks, – pareizo paroli es ievadīju tikai ar ceturto mēģinājumu. Bet laikam jau tas ir tikai likumsakarīgi: jo piepildītāka dzīve, jo mazāk no tās nokļūst internetā. Šajā gadā piedzīvojumu raža ir bijusi tik bagāta kā vēl nekad, tādēļ bez gariem ievadiem – laiks atskatīties uz visu, ko esmu sastrādājusi pagājušo 12 mēnešu laikā.

Sena paruna vēsta – kā veco gadu beigsi, tā jauno iesāksi… vai vismaz uz to pusi. Tas nozīmē, ka janvārī iesoļoju, braši klepojot un šķaudot, taču tas man netraucēja doties uz Zvaigznes ABC rīkoto balli un lieliski pavadīt laiku kopā ar jauniem paziņām (un arī vecākiem paziņām, kurus sen nebiju satikusi). Gatavojos pirmajam lidojumam savā dzīvē – Lieldienas plānoju pavadīt pie māsīcas Anglijā un jau iegādājos lidmašīnas biļetes. Kā jau vienmēr aukstajos mēnešos, lasīju vēl vairāk nekā parasti; šoreiz prožektoru gaismā nonāca ļoti tumša un negaidīti laba versija par visiem zināmo stāstu par Pīteru Penu – Broma The Child Thief (obligātā literatūra visiem fantāzijas literatūras cienītājiem!), kā arī ilgi gaidītais Patrika Rotfusa stāsts par maģiski intriģējošo meiteni Auri. Satamborēju kopā Zosu mātes sižeta līnijas, problēmas risināju ar siltām zeķēm un uzzināju, ka saskaņā ar pētījumiem lasītāji ir ļoti mīlami cilvēki.

Mēneša dziesma: A Perfect Circle – Counting Bodies Like Sheep to the Rhythm of the War Drums

Jo tieši šī dziesma mani aizvilināja pie Broma romāna.

Ko dara meitenes (un puiši), ja nav, ar ko divvientulībā svinēt Sirsniņdienu? Dodas uz ballīti Vecrīgā, protams! Tā nu aukstā vakarā februāra vidū attapos bārā Ezītis miglā, kur lieliskā kompānijā dejoju, smējos, sapazinos ar jauniem cilvēkiem un vispār pārsteidzoši labi jutos sabiedrībā. Par spīti mīnusiem aiz loga, pavasaris virmoja gan gaisā, gan arī domās, un Tā runāja Zosu māte negaidīti uzņēma apgriezienus; pašlaik viss liecina, ka jaunā gada pirmajos mēnešos gaidāms tāds pats uzrāviens, tātad ir pamats cerēt, ka beidzot tikšu līdz pēdējam teikumam. Ķīpsalas grāmatu izstādē šoreiz ne tikai iepirku kaudzi grāmatu, bet arī piedalījos diskusijā par lasīšanu 21. gadsimtā un mazliet pastāstīju par to, kādu literatūru var atrast mūsdienu jauniešā grāmatplauktā… labi jau, labi, es runāju par fantāzijas un fantastikas žanru, par ko gan citu? Turklāt atklāju, ka One Direction klausīšanās lieliski kāpina darba tempu – droši vien tāpēc, lai varētu to ātrāk izslēgt. Apmeklēju divas grāmatu prezentācijas (fantastu kopkrājumam Zilie jūras vērši un Arno Jundzes romānam jauniešiem Kristofers un Ēnu ordenis) un vienu ārkārtīgi interesantu lekciju par Stīvena Kinga darbu ekranizācijām, kā arī iegādājos pirmās koncerta biļetes šajā gadā – uz Prāta Vētras uzstāšanos Jelgavā. Mēneša izskaņā Zosu māte mēģināja uzprasīties uz sikvelu, taču man izdevās ievirzīt radošo enerģiju citā gultnē… un radās potenciāls turpinājums Dejai.

Mēneša dziesma: Prāta Vētra – Ziemu apēst

Jo šogad pirmoreiz skatīju prātniekus dzīvajā (turklāt ne vienu reizi vien) un sniegs sāka kust tieši tajā dienā, kad iznāca šī dziesma.

 

Marts nāca ar skumju atskārtu – mans uzticamais samsungs tuvojās sava mūža beigām, tādēļ sāku pamazām, bet apņēmīgi meklēt jaunu telefonu, tūlīt pat apjūkot plašajā izvēles klāstā un iedzīvojoties nelielā, tehnoloģiskā identitātes krīzē. Tikpat palēnām un nenovēršami tuvojās manas jaunās triloģijas Danse Macabre izdošana, un šomēnes piedalījos publicitātes fotosesijā… un pēc tam devos taisnā ceļā uz randiņu, kā izkāpusi taisni no Viktorijas laika fotogrāfijām. Martā grāmata pirmoreiz mani nokaitināja tik ļoti, ka aizmetu to prom, bet īsto vētru atnesa mēneša vidus – notika ielaušanās manās mājās, kamēr pati biju klāt. No gaišās puses – uzzināju šo to jaunu par policijas darbu, kas noderēs rakstīšanā, taču nerviem tas bija mazliet par daudz un kādas divas nedēļas pie katra vismazākā troksnīša lēcu kā atspere. Marta beigās darbi uzņēma apgriezienus – 2. aprīlī bija paredzēts izlidot uz Angliju, bet līdz tam vēl vajadzēja paspēt nodot tulkojumu, izrediģēt jauno žurnāla Digitālais Vārds numuru un vēl palīdzēt ar diplomdarbiem. Paralēli nepārtrauktajai kustībai dresēju tarakānus savā galvā un secināju, ka nu jau spēju tos nostādīt diezgan taisnā ierindā – vajag tikai pareizi uzsvilpt.

Mēneša dziesma: Rammstein – Feuer Frei!

Jo pret izraustītiem nerviem nav labāku zāļu par smago metālu.

 

1. aprīlī, atverot e-pastu, mani gaidīja ziņa no mūzikas atskaņošanas vietnes 8tracks ar paziņojumu: You deserve a break! Protams, tā izrādījās kārtējā reklāma, taču ļoti pravietiska – tajā pašā vakarā drudžaini svēru, kravāju un atkal svēru koferi, lai jau nākamajā rītā no Rīgas izlidotu uz Līdsu. Lidojums bija lielisks, Anglijā pavadītais laiks – vēl lieliskāks. Neizmērojami priecājos satikt māsīcu, izbaudīju angļu mazpilsētas mieru, veselu nedēļu pat neatvēru e-pastu un pavadīju laiku vietās, kas, lai arī svešas, šķita neizskaidrojami tuvas un mājīgas. Diemžēl visa uzkrātā enerģija tika izsūkta jau tūlīt pēc atgriešanās mājās – lieku reizi pārliecinājos par to, cik cilvēki spēj būt kretīniski. Varu tikai pateikties draugiem, kuri uzmundrināja, sapurināja un bija blakus ar vīnu un salvetēm (pēc vajadzības), – jūs jau zināt, kas jūs esat! Un ilgi skumt nemaz nebija laika – darba bija pilnas rokas, tikos ar lasītājiem gan Rīgas Centrālajā bibliotēkā, gan Iecavas internātpamatskolā un Cēsu grāmatu svētkos, piedalījos kārtējā Digitālā Vārda komandas sanāksmē un brīvajos brīžos deldēju sporta apavu zoles pa dzimtā ciema asfaltu un zemes ceļiem. Un uzzināju, ka zirneklis gultā ir viens no vislabākajiem modinātājiem – otrajā vietā atstājot autoavāriju.

Mēneša dziesma: Sleeping at Last – You Are Enough

Jo neviens no mums nav pelnījis samierināties ar rezervistu soliņu.

 

Maijs iesākās ar latviešiem tradicionālo nervu bendēšanu – Pasaules čempionātu hokejā. Sekoju līdz Latvijas izlases spēlēm un to starplaikos skatījos daudz dokumentālo filmu par mūziku, papildinot savas zināšanas ar faktiem, kas man nekad nenoderēs dzīvē (Bet Vai Jūs Zinājāt, ka par metālistiem raksturīgo ādas apģērba un spaiku uniformu jāpateicas Judas Priest solistam un geju BDSM subkultūrai?). Biju uz savu pirmo (bet ne pēdējo) Kinoblogeru seansu  – The Avengers: Age of Ultron, kas atstāja pietiekami labu iespaidu, lai Kinoblogerus paturētu redzeslokā arī turpmāk. Piedalījos mazliet lietainā Lasīšanas dienas zibakcijā, ko rīkoja Zvaigzne ABC, plānoju, kā lai nodibina iepazīšanās aģentūru vientuļām zeķēm, Cēsu pilsētas pamatskolā tikos ar lasītājiem un mēneša noslēgumā uz savas ādas izbaudīju magnētiskās rezonanses procedūru. Gāju bez bailēm – visu, kas jāzina, jau biju izpētījusi, rakstot Naktstauriņu.

Mēneša dziesma: Mötley Crüe – Dr. Feelgood

Jo visu mēnesi pavadīju ar vecajiem, labajiem gabaliem.

 

Uz pārējo mēnešu fona jūnijs aizritēja pārsteidzoši mierīgi… protams, ja neskaita to, ka sasniedzu ļoti cienījamu vecumu – ceturtdaļgadsimtu – un pārmaiņas pēc nolēmu nevis nesvinēt dzimšanas dienu pavisam, bet kopā ar draudzenēm doties uz Alu. (Ja nu kādu interesē – bija ļoti jauki un apsveru domu to atkārtot arī nākamgad.) Redzēju šīgada tiešā nozīmē visskaļāko filmu – Mad Max jauno inkarnāciju, kas man pārsteidzoši labi gāja pie sirds, neskatoties uz to, ka sižeta plānumu veidotāji atsvēra ar milzīgu troksni. Jāņos ārstēju iesnas ar ķiploku grauzdiņiem un jutos mazliet vainīga par to, ka vasara aizkavējusies, – rakstot Zosu māti, jau biju izcēlusi dienasgaismā savu rudens mūzikas pleilisti.

Mēneša dziesma: Zāle – Bišu spiets

Jo negaidīti labs atklājums latviešu mūzikā, turklāt vēl piederas Raiņa un Aspazijas gadam.

 

2. jūlijā oficiāli sākās vasara – es ielipu asfaltā. Kopā ar draugiem nosvinējām jauno rakstnieku foruma Karneola 10 gadu jubileju, un, lai gan pēdējo gadu laikā dalībnieki arvien vairāk izklīst, kur nu kurais, bija ļoti patīkami satikt vismaz daļu no brīnišķīgajiem cilvēkiem, kurus esmu iepazinusi, pateicoties šai vietnei. Un, kad šķita, ka diena vairs nevar kļūt labāka, atceļā divas meitenes mani uzrunāja autobusā, lai pateiktu, cik ļoti viņām patīk Laimes monitorings. Ar to jūlija prieki vēl nebeidzās – mēneša beigās kopā ar tuvākajiem draugiem devos uz Prāta Vētras koncertu Jelgavā, kur pasakaini skaistā naktī kopā ar tūkstošiem citu cilvēku nostaigāju 7 soļus svaiga gaisa. Vēl šis mēnesis man paliks atmiņā ar puķuzirnīšiem, pastaigām parkos un tēju svaigā gaisā. Vienīgā vilšanās – izrādās, tagad ražo neplīstošu burbuļplēvi.

Mēneša dziesma: Prāta Vētra – Lec

Jo vajadzēja pilnmēness nakti un daudzbalsu kori zem klajas debess, lai es saprastu, cik daudz šī dziesma nozīmē.

 

Ja pirmie vasaras mēneši pagāja samērā mierīgi, tad augustā dzīve strauji uzņēma apgriezienus. Deja ieguva konkrētu izdošanas datumu – 7. septembri – ar visām no tā izrietošajām sekām: intervijām, radio un televīzijas raidījumu ierakstiem, pirmajām atsauksmēm blogos un sociālajos tīklos. Sen nebiju bijusi ierauta tik straujā virpulī, taču izbaudīju ik mirkli. Paviesojos Chaula TV un radio Naba raidījumā Vārnu laiks  (un pa ceļam uz studiju iekļuvu autobusa avārijā, kas, par laimi, man beidzās tikai ar izbīli un stiklu pilniem matiem). Pa ilgiem laikiem atkal izbaudīju to brīnišķīgo sajūtu, kas rodas, turot rokās savu grāmatu – skaistu, vēl neatvērtu, pavisam svaigi atvestu no tipogrāfijas. Līdz ar Dejas iznākšanas tuvošanos auga arī satraukums, taču to mazināju ar darbu – pabeidzu Dejas pirmās daļas tulkojumu uz angļu valodu un kā lektore piedalījos latviešu un ukraiņu jauniešu nometnē Don’t Stay Alone, kur stāstīju par grāmatas tapšanu no idejas līdz publicēšanai. Bez Dejas gaidīšanas, protams, bija arī vēl citi nemaz ne tik mazi prieciņi: tiku pie biļetēm uz ļoti gaidītu filmu un mēneša beigās vēlreiz devos izdziedāt balsi Prāta Vētras koncertā – šoreiz Rīgā.

Mēneša dziesma: Prāta Vētra – Meklēt vienam otru

Jo skaistāku noslēgumu vasarai nevar iedomāties.

 

Septembris bija Dejas mēnesis. Par jauno triloģiju stāstīju gan Dzīvītē, gan LR2 raidījumā Lasāmlaiks7. septembrī Zvaigznes grāmatnīcā satiku pirmos lasītājus, intervējos Privātajai Dzīvei… Un tad jau klāt bija grāmatas atvēršanas svētki mēneša vidū. Man vēl joprojām trūkst vārdu, lai izteiktu, cik brīnišķīgi tas bija, taču atmosfēru var noķert caur Spīganas fotokameras objektīvu. Emocijas un ziedu kalni gluži kā izlaidumā, tikai grūti pateikt – pašai savā vai sava bērna. Mierīgākos brīžos iegrimu grāmatu lappusēs un pārlasīju jau labi zināmas vērtības – R. Holdstoka Mitago mežu un E. Kušneres Tomasu Vārsmotāju, un laikam ir tikai likumsakarīgi, ka pēc tam pienāca arī Gredzenu pavēlnieka kārta. Tulkojuma vajadzībām nācās tuvāk iepazīt savu ienaidnieku – pētīju zirnekļu anatomiju, taču bailes tas nav mazinājis. Ar negaidīti siltu un sirsnīgu uzņemšanu mani pārsteidza Mālpils internātpamatskola, un izdevības gadījumā es labprāt kādu laiciņu padzīvotu Mālpils muižā; jau paredzu, ka Mūzis tur pilnīgi satrakotos. Un septembra beigās uz lielā ekrāna noskatījos Rodžera Votersa The Wall koncertfilmu, kas mani kārtējo reizi satrieca tik dziļi, kā to nespēj nekas cits.

Mēneša dziesma: Pink Floyd – In the Flesh?

Jo šeit vārdus nevajag.

 

Kā jau ierasts, oktobris pagāja, gatavojoties NaNoWriMo. Jaunas telpas Gaismas pilī, jauns kalendāru dizains, daudz jaunu dalībnieku… Darba bija pilnas rokas, taču viss ritēja uz priekšu bez aizķeršanās; saglabāt veselo saprātu lielā mērā palīdzēja arī meditācija. 7. oktobrī pie lasītājiem nonāca triloģijas Danse Macabre 2. daļa Zem mākslīgām zvaigznēm, bet nu jau nopriecājos, ka atklāšanas pasākums visām trim grāmatām ir tikai viens, – vēl viens tāds emociju cunami būtu nogāzis mani no kājām. Priecēju ausis ar IAMX jauno albumu (Metanoia; ja vēl neesat noklausījušies, – marš, uz Spotify!), netiku uz Raiena Kīna koncertu Rīgā (jo man vēl jāiemācās paļauties tikai pašai uz sevi, nevis citiem), bet mierinājumam jau laikus sagādāju biļeti uz Hurts koncertu nākamā gada martā; vēl tikai jānoorganizē kompānija. Mūzis, izdzīvojies pa siltajām zemēm, pēc vairāku mēnešu prombūtnes beidzot atgriezās mājās, viešot cerības, ka līdz novembra beigām būšu pielikusi pēdējo punktu Zosu mātei; tās gan izrādījās maldīgas. Oktobra sākumā ciemojos pamatskolā Rīdze, savukārt mēneša beigās devos uz Rīgas Starptautisko skolu, kur angliski runājošai auditorijai pastāstīju gan par savām grāmatām, gan NaNo. Sirsnīgā uzņemšana liek cerēt, ka tur vēl atgriezīšos. Paciemojos pie grāmatu fejas Spīganas un radio Pieci viļņos parunāju par korsetēm un stīmpanku… un 31. oktobra naktī kopā ar rakstniekiem, grāmatu blogeriem un lasītājiem spokojos Zvaigznes ABC grāmatnīcā.

Mēneša dziesma: IAMX – The Background Noise

Jo:

  1. šis ir labākais, kas šogad noticis ar mūziku;
  2. nav daudz dziesmu, ar kurām es tik ļoti identificētos;
  3. visu mēnesi prāta nostūros kūņojās nepareizības izjūta.

 

NaNovembris paskrēja tik ātri, ka nepaguvu ne pamirkšķināt. 1. novembra naktī apsēdos pie klades, pārliecināta, ka šoreiz nesasniegšu 50 000 vārdu atzīmi, taču pabeigšu Zosu māti; Mūzis pasmējās un apgrieza manus plānus otrādi. Tas nozīmē, ka uzvarētāja sertifikāts man ir, bet līdz beigām vēl dažas nodaļas jāuzraksta. Brīžiem kļuva pat mazliet baisi – sevišķi tad, kad nejauši sadūru pirkstu tieši tajā pašā vietā un tikpat reižu kā galvenā varone, turklāt ar līdzīgas piespraudes adatu. Lai gan man pašai nerakstījās tik labi, kā gribētos, NaNo pasākumus bija neredzēti viegli vadīt – šķiet, šogad mans džingls”Sēdi un raksti!”skanēja retāk nekā parasti. 7. novembrī pie lasītājiem nonāca Danse Macabre noslēdzošā daļa Debesu lauskas, bet NaNo virpuļa dēļ straukumam un nervozēšanai vienkārši neatlika laika. Arī tajos brīžos, kad atlīmēju sevi no klades, darāmā netrūka – Jāņa Rozes grāmatnīcu Ziņnesī ieteicu piecas grāmatas tumšajiem novembra vakariem, pirmo reizi apmeklēju Staro Rīga (nav labāka brīža par pēdējo brīdi), skatījos basketbolu (jo Porziņģis) un uzzināju, ka vistaisnākais ceļš uz vīrieša sirdi ir atrodams starp ceturto un piekto ribu.

Mēneša dziesma: The Perishers – Come out of the Shade

Jo es jau vairs nezinu, cik lappušu esmu pierakstījusi, fonā skanot šai dziesmai. Un nevaru begt priecāties par to, cik mīlīgi ir abi galvenie varoņi.

 

Vēl decembra vidū mans iekšējais kalendārs uzstāja, ka ir pavasaris, tomēr nu izskatās, ka ziema ir atcerējusies savus pienākumus (tas ir, man salst rokas pat telpās). Šajā mēnesī piedalījos LU Humanitāro zinātņu fakultātes akustiskajā prozas vakarā, kas patīkami pārsteidza ar plašu literāro un muzikālo dažādību. Pati rakstīt gan atsāku tikai pavisam nesen – pēc NaNo paņēmu nelielu pauzi, lai atkal uzkrātu spēkus un beidzot arī bez sirdsapziņas pārmetumiem palasītu to, ko sarakstījuši citi. Rezultāts: esmu tik dziļi iegrimusi Brendona Sandersona Mistborn pasaulē, ka mani pat aiz matiem neizrautu ārā. Retu reizi man palaimējās loterijā, un decembra sākumā uz lielā ekrāna noskatījos divas trešdaļas no Zvaigžņu karu sākotnējās triloģijas (līdz jaunajai filmai man vēl jātiek). Emocionālajā ziņā mēneša sākums bija visai kalnains, bet nu jau atkal esmu atgriezusies ierastajā ritmā, apsmadzeņoju jaunas idejas un nevaru vien sagaidīt, kad varēšu tās īstenot – gan uz papīra, gan dzīvē.

Mēneša dziesma: Ben Howard – Keep Your Head Up

Jo dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu ar nokārtu degunu.

 

Kopumā šis gads man ir bijis ļoti košs, straujš un neparedzams. Es darīju daudz ko jaunu, kaut gan agrāk neticēju, ka man tam pietiks drosmes (ballīte kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem? Lekcija svešvalodā? Pirmais solis? Nē, nemūžam!). Jā, reizēm atdūros pret zemūdens akmeņiem, taču tā vietā, lai pakluptu un kristu, es iemācījos tos izmantot, lai pakāptos augstāk. To arī novēlu jums, un novēlu daudz smaidīt – tās ir labākās zāles pret visām kaitēm, turklāt ļoti mulsina citus cilvēkus.

Bet nu dodos atpakaļ pie klades, lai pildītu pirmo Jaunā gada apņemšanos. Līdz nākamajam ierakstam vai nākamajam gadam – redzēsim, kas pienāks pirmais!

Šobrīd skan: Disturbed – The Light

Publicēts iekš Pārdomas | 1 komentārs

It was the best of times, it was the worst of times JEB Gada bilance 2014

2015

Ja man būtu jāizvēlas viens vārds, ar ko raksturot šo gadu, tad es teiktu, ka tas ir bijis izteikti dvīnisks. Pēdējo 365 dienu laikā esmu piedzīvojusi augstus kāpumus un zemus kritumus, patīkamus un nepatīkamus pārsteigumus un izaicinājumus, kuros vai nu esmu spoži uzvarējusi, vai smagi izgāzusies. Tagad ir pienācis laiks apkopot visu, kas šogad ir noticis, un tāpēc aicinu jūs piebiedroties man šajā mazajā ceļojumā pagātnē. Kā jau ierasts, pieturas ir divpadsmit.

Janvāris man šogad bija Pink Floyd mēnesis. Jau sen vairs nav noslēpums, ka šī ir mana vismīļākā grupa (pateicoties tētim, kurš sensenos laikos ierakstīja vairākus PF albumus manā pirmajā mūzikas pleijerī), bet šomēnes manās rokās nonāca PF bundzinieka Nika Meisona sarakstītā grupas biogrāfija… un pārējo varat iztēloties paši. Dīvainā kārtā neatceros, vai vispārējās sajūsmas iespaidā vēlreiz noskatījos Pink Floyd’s The Wall, bet atbilde drīzāk ir „jā” nekā „nē”. Cītīgi pildīju savu Jaunā gada apņemšanos – rediģēju „Dejas” trešo daļu (un ik pa laikam pie sevis tīksminājos par sarakstīto, kas negadās bieži). Notika pirmais Latvijas reģiona NaNoWriMo pēcpasākums – tikšanās ar redaktori Bārbalu Simsoni. Rīgas Centrālās bibliotēkas informatīvajā izdevumā „Jaunās Vēstis” var lasīt galvenās bibliotekāres Evitas Hofmanes atskatu uz šo notikumu, un runā, ka nākamgad varētu atkārtoties kas tamlīdzīgs. Pēc ilgstošiem un mokpilniem meklējumiem beidzot nopirku sev ideālu mazo melno vakarkleitu (taisnības labad jāatzīst, ka viena tāda man jau bija, tikai nedaudz pārāk… nu, maza) – tieši laikā uz Zvaigznes ABC rīkoto Autoru balli. Pēdējā brīdī nolēmu kopā ar ģimeni piedalīties Grāmatu draugu ķēdē – protams, tā iekrita visaukstākajā ziemas dienā, bet sasildīties palīdzēja dejošana ar bērniem manā grupiņā un visaptverošā sirsnīgā gaisotne. Un visu mēnesi krāju drosmi; to man šogad vajadzēja vairāk par visu.

Mēneša dziesma: Pink Floyd – When the Tigers Broke Free

Jo Pink Floyd. Vai tiešām vajag vēl kādu paskaidrojumu?

Ja janvāri es pilnībā veltīju floidiem, tad februāris piederēja citai manai lielajai mīlestībai – Tolkīnam. „Gredzenu pavēlnieku” esmu izlasījusi reizes divdesmit, bet, līdzko negaidīti agri sāka plaukt ceriņu pumpuri un gaisā ievirmojās pirmās pavasara vēsmas, domas pašas no sevis atgriezās pie šī jau sen pazīstamā stāsta un attapos, jau atkal iegrimusi tajā līdz ausīm. „Gredzenu pavēlnieks” man vienmēr palīdz salikt visu pa plauktiņiem un gūt spēku tad, kad tā pietrūkst, un droši vien tieši šai grāmatai man jāpateicas par to, ka šomēnes izdarīju šo to tādu, kam man citkārt diezin vai pietiktu dūšas. Izmetu miskastē visus 50 000 vārdus, ko pagājušogad biju uzrakstījusi savam darbam „Tā runāja Zosu māte”, un sāku to pārrakstīt – krietni vien lēnāk un pārdomātāk, un tagad rezultāts man patīk daudz labāk. Saņēmos pateikt to, ko jūtu, lai arī cik tas būtu biedējoši; kā mierinājuma balva kalpoja biļetes uz Kings of Leon koncertu Mežaparkā – spontāns pirkums, ko ne mirkli nenožēloju. Kopā ar draugiem sāku plānot ceļojumu uz man ļoti mīļas grupas koncertu Tallinā – sākumā ļoti piesardzīgi un ar domu, ka beigās jau neaizbraukšu, bet tad arvien aizrautīgāk. Portālā SpotLight parunāju par rakstīšanu, kā arī paguvu paciemoties kanāla OTV raidījumā „Nāc TV” (plānotās pusstundas vietā sanāca veselu stundu gara intervija) un jau otro reizi pabiju pie lasītājiem Gulbenē. Mēneša beigās kādā pēcpusdienā pēc darba piecēlos un devos pirmajā no daudzajām garajām pastaigām šogad; ķermenis brēktin brēca, ka ir nepieciešams vairāk kustēties, un vēlreiz pārliecinājos, ka spontānie lēmumi bieži vien ir visnoturīgākie – gada laikā esmu nostaigājusi apmēram 350 kilometrus (neskaitot ikdienišķos „aizej tur, nezin kur”). Nākamgad mērķēju uz vismaz 400.

Mēneša dziesma: The Tolkien Ensemble – The Old Walking Song

Jo brīžiem gribas iziet no mājas bez cepures, ceļaspieķa un mutautiņa un doties, kur deguns rāda. Turklāt dzied Kristofers Lī.

Marts sākās ar pacilājošu ziņu – projekta „Lielā lasīšana” topā visas manas grāmatas iekļuva pirmajā piecsimtniekā (kopumā tika reģistrētas apmēram 4000 grāmatas, tā ka biju ļoti patīkami pārsteigta un pagodināta). Drīz pēc tam mani pirmoreiz atpazina autobusā – tiesa, zēni nepienāca klāt aprunāties, bet no sarunas fragmentiem uzzināju, ka „Pūķa dziesma” esot bijis „viens foršs gabals”. Par spīti priekiem drīz vien ieslēdzās pavasara nogurums un to vien gribējās kā nelīst ārā no mājas, taču dzīve citu pēc cita sagādāja iemeslus darīt tieši pretējo. Kā neatkarīga eksperte paviesojos s!k! „Selga” rīkotajā literārajā vakarā, nointervējos portālam „Sievietes pasaule”, un mēneša beigās pavisam negaidīti man tika uzticēts vadīt Latvijas rakstnieku un blogeru tikšanos ar zviedru jauniešu fantāzijas romānu „Aplis” un „Uguns” autoriem Sāru B. Elfgrēnu un Matsu Strandbergu. Jutos kā iemesta baseina dziļajā galā bez jebkādas prasmes noturēties virs ūdens, tomēr izpeldēju, turklāt saņēmu uzaicinājumu dot ziņu, ja kādreiz esmu Stokholmā. Brīžos, kad pārmaiņas pēc drīkstēju neko nedarīt, es skatījos seriālus un, pateicoties True Detective (must-see visiem, kam patīk a) meistarīgi savīti detektīvstāsti, b) ASV Dienvidu gotiskais šarms, c) Metjū Makonahijs un Vudijs Harelsons vai d) viss iepriekšminētais), atklāju jaunu mūzikas žanru: southern gothic, sauktu arī par gothic americana, dark roots un death country.

Mēneša dziesma: The Brothers Bright – Awake O Sleeper

Lielisks piemērs southern gothic skanējumam un joprojām ļoti biežs viesis manās pleilistēs. Kantrī un spiričuelu sajaukumā ir kaut kas hipnotizējošs, un, jo vairāk klausos, jo vairāk gribas uzrakstīt kaut ko atbilstošu šai noskaņai.

Ja marta sākums man šķita iepriecinošs, tad aprīlis sākās ar īstu sprādzienu – es parakstīju līgumu par savas stīmpanka triloģijas izdošanu. Jā, par visām trim grāmatām uzreiz. Nē, man nekas tāds nebija ne sapņos rādījies. Un, jā, par to iedomājoties, es joprojām smaidu tik maniakāli, ka apkārtesošie lēnām atkāpjas. (Runā, ka pirmā grāmata dienasgaismu ieraudzīs jau drīz!) Šim lieliskajam notikumam sekoja radošais pacēlums – „Zosu māte” uzņēma apgriezienus, un es arvien dziļāk iegrimu feju politikas aizkulisēs, no kurām, kā šķiet, vēl tik drīz netikšu ārā. Un, tā kā vajadzēja nosvinēt gan līguma parakstīšanu, gan vārda dienu (un es gluži vienkārši sen nebiju bijusi uz labu koncertu), tad kopā ar māsīcu un draugiem devos skatīties un klausīties The 69 Eyes uzstāšanos Tallinā. Garo versiju var izlasīt šeit, bet īsumā – viena no labākajām naktīm manā dzīvē, izdziedājos un izdejojos, noķēru bungu vālīti, turklāt ar labo raganu palīdzību mans koncerta apskats angliskajā versijā sasniedza arī pašu grupu. Mēneša beigās skaistā, saulainā dienā tikos ar lasītājiem Katlakalna bibliotēkā un devos uz Grāmatu svētkiem Līvānos (un uz savas ādas pārbaudīju, cik nodevīgas var būt augstpapēžu kurpes). Tomēr paralēli visam labajam muguras sāpes pieņēmās spēkā, līdz beidzot metu pie malas izlikšanos, ka tas jau nekas nav, un devos pie ģimenes ārsta. Analīzes atklāja, ka man ir smags D vitamīna deficīts – izrādās, ļoti izplatīta problēma, jo D vitamīnu galvenokārt var uzņemt, uzturoties saulē, bet pie mums saulainas dienas ir mazākumā (turklāt, izejot tiešā saulē, es ļoti ātri apdegu). Stāsta morāle – ja ciešat no grūti izskaidrojamām sāpēm mugurā, aizejiet nodot analīzes! Ja pie vainas ir D vitamīna trūkums, tad to var ļoti vienkārši labot.

Mēneša dziesma: The 69 Eyes – Wrap Your Troubles in Dreams

Jo šis bija mans pirmais smagā roka koncerts un dzirdēt šo dziesmu koncertā bija ļoti patīkams pārsteigums.

Maijs sev līdzi atnesa lielas svārstības ne vien laikapstākļos (blakusielā bija virpuļviesulis, es nejokoju), bet arī manā garastāvoklī. Kā īstens Dvīnis vienubrīd smaidīju gaišāk par sauli un jau nākamajā mirklī staigāju sadrūmusi, turklāt bieži vien nemaz nevarēju paskaidrot, kas tam par vainu. Jau atkal palīdzēja pastaigas – vienatnē klaiņojot pa ciemata klusajām ielām un klausoties putnu un zāles pļāvēju kopkorī, ne vien uzlaboju fizisko pašsajūtu, bet arī sakārtoju domas (un guvu vairākas radošas atklāsmes, pateicoties kurām lielu lomu „Zosu mātē” ir iemantojusi zagta kūkas recepte). Ļoti skaista bija Muzeju nakts – vairāk nekā divu stundu pastaiga zooloģiskajā dārzā ļoti labā sabiedrībā, apstāšanās pie Ķīšezera un sarunas ar vēju matos. Pašā mēneša izskaņā kopā ar dzejnieku Uldi Ausekli devos uz Lubānas Grāmatu svētkiem un lieliski pavadīju laiku gan pašā pasākumā, gan arī ceļā.

Mēneša dziesma: The 1975 – fallingforyou

Jo vēl arvien neesmu īsti tikusi pāri.

Jūnijs turpināja lauzt manus priekšstatus par to, ko es nekad mūžā nedarīšu. Līdz pat šim brīdim es biju pārliecināta, ka nekad mūžā nelasīšu lekcijas. Turklāt vēl skolotājiem! Nē, tas pat man būtu par traku… Tomēr, kad mani uzrunāja no Zvaigznes ABC un lūdza literatūras skolotāju tālākizglītības kursiem sagatavot lekciju par jauniešu literatūru un iespējām publicēties, mani iegāza mana automātiskā reakcija uz jautājumu „Vai tu varētu…?” atbildēt ar: „Jā, protams, ar lielāko prieku!” Tagad manā kontā ir jau piecas lekcijas gan Rīgā, gan Ventspilī un Balvos, un izskatās, ka nākamgad turpināšu tādā pašā garā. Bailes ir pāri, un nu esmu neizmērojami pateicīga par šo iespēju – jūtu, ka no šo lekciju vadīšanas esmu ļoti daudz ieguvusi un iemācījusies, kā arī atklājusi, ka bez problēmām varu runāt ne tikai ar jauniešiem, bet arī ar pieaugušajiem. Arī citās dzīves jomās nekas nestāvēja uz vietas. Jūnijā ciemos ieradās radinieces no Austrālijas, un diezgan daudz laika pavadīju kopā ar viņām – svinējām Jāņus, izstaigājām Brīvdabas muzeju (sen nebiju tur bijusi, turklāt vēl lietū, kas mijas ar sauli), kā arī pirmoreiz paviesojos Gaismas pilī (starp citu, Tautas grāmatu plauktā ir arī „Naktstauriņš”!). Dzimšanas dienu nosvinēju ar Auļu un Skyforger koncertu Brīvdabas muzejā (bija auksti, bet brīnumskaisti), tomēr īstā uguņošana bija pietaupīta mēneša beigām, kad jau ierastā kompānijā devos uz Kings of Leon koncertu Mežaparkā. Jūnija vidū devos uz savas vidusskolas klases salidojumu – mūsu bija maz, bet vakars izvērtās brīnišķīgs, un ceru, ka drīz tiksimies atkal. Un pārliecinājos par to, ka piektdienai, 13. datumam piemīt pavisam reāls spēks: šķērsām gāja pilnīgi viss, bet, par laimi, no pilnīgas apmaldīšanās Gaiļezera slimnīcā mani paglāba kāds ļoti jauks ārsts.

Mēneša dziesma: Kings of Leon – Closer

Jo šajā brīdī tika atsvērts viss, kā man šajā koncertā pietrūka.

Pirmā jūlija diena bija ļoti savāda, tomēr pārējais mēnesis izvērtās samērā mierīgs. Lielu sajūsmu man sagādāja Pink Floyd ziņa, ka rudenī gaidāms jauns albums (tiesa, pēc noklausīšanās manī cīnās divi viedokļi: „jāpatīk, jo Pink Floyd” un „tā taču ir liftu mūzika”). Manā viesistabā ciemojās ezis, es vairākkārt sapinos zirnekļa tīklos un pabeidzu pierakstīt pirmo „Zosu mātes” kladi (šobrīd jau rit trešā, bet beigas vēl ir aiz kalniem). Es lasīju šausmu romānus un skatījos šausmu filmas, jo auksti baiļu drebuļi apbrīnojami labi palīdzēja pret nenormālo karstumu, kas cepināja gan iekšā, gan ārā. Mēneša vidū pēc Itālijā pavadīta pusgada mājās atgriezās mans labākais draugs, un tas jau pats par sevi bija iemesls nemaz ne tik maziem svētkiem. Klīstot pa YouTube plašumiem, atklāju, ka čaklas rokas ir izveidojušas treileri „Laimes monitoringam”, – negaidīts un brīnišķīgs pārsteigums. Ne bez mokām sarediģēju literārā e-žurnāla „Digitālais Vārds” vasaras numuru un nozvērējos, ka viena to vēlreiz neizdarīšu, man vajag palīgu (tagad man tāds ir, un darbs rit daudz vieglāk). Un, kā izrādās, es mēdzu arī iet uz randiņiem. Dažkārt. Ne sevišķi veiksmīgi. (Bet, ja es ieminos par grāmatām un sarunbiedram uzreiz aizmiglojas skatiens, tad diez vai ir vērts tikties vairāk par vienu reizi.)

Mēneša dziesma: Sleeping at Last – I’ll Keep You Safe

Jo visskaistākā mūzika atrodas negaidot – piemēram, tad, kad vajag muzikālo pavadījumu kartupeļu mizošanai.

Augustā es darīju sev pāri – vispirms izlasīju Džona Grīna „The Fault in Our Stars” un pēc tam aizgāju noskatīties filmu (for the record, kinoteātrī es tomēr novaldījos un neraudāju). Ķēru krītošas zvaigznes, skolotāju kursos runāju par latviešu jauniešu lasīšanas un rakstīšanas paradumiem, guvu vairākas labas atsauksmes par „Naktstauriņu” un no redaktores saņēmu pirmos labojumus „Dejai ar nāvi”. Mēneša vidū māsīca man sagādāja brīnišķīgu pārsteigumu, uzaicinot pie sevis noskatīties IAMX koncerta live-stream, un tas bija maģiski. Uzzināju, ka mans kaķis ēd ananasus (ja tie ir noņemti no picas), nejēdzīgā daudzumā sapirkos klades (tas gan netraucē periodiski papildināt krājumus) un pašā mēneša izskaņā lieliskā kompānijā devos uz Jelgavu, kur draugi man beidzot iemācīja mīlēt Doctor Who.

Mēneša dziesma: IAMX – Quiet the Mind

Jo šī dziesma man palīdz atrast līdzsvaru tad, kad viss brūk gan ap mani, gan manī.

Septembris sākās ar aktīvu plānošanu – strauji tuvojās gan jaunā NaNoWriMo sezona, gan arī „Digitālā Vārda” rudens/ziemas numura iznākšanas datums. Rakstīju daudz e-pastu, veidoju sarakstus un tabulas, izpildīju izaicinājumu uzrakstīt par  10 īpašām grāmatām manā dzīvē un pamanījos nopirkt ideālus zābakus ziemas pastaigām. Šomēnes saikne starp mani un „Zosu mātes” varoņiem kļuva vēl ciešāka nekā jebkad agrāk un vai ik uz stūra gaidīja kāda atklāsme vai jauns sižeta pavērsiens. Arī reālā dzīve parūpējās par pārsteigumiem – kārtojot istabu, atradu šausmu īsstāstu manā rokrakstā, ko neatceros rakstījusi. Diemžēl, ja ir jānotiek kaut kam nelāgam, tad tas izvēlēsies tieši to brīdi, kad nevaru atlikt citus pienākumus un parūpēties par sevi. Muguras sāpes atgriezās ar jaunu spēku un šoreiz pieprasīja daudz vairāk ilgstošas uzmanības… Tomēr tās man netraucēja doties uz tikšanos ar skolēniem Limbažos un Viļķenē.

Mēneša dziesma: Murray Gold – I Am the Doctor

Because bow ties are cool.

Šķiet, oktobris bijs vispretrunīgākais mēnesis visā šajā gadā. No vienas puses, drudžaina darbība: jaunie NaNoWriMo forumi, intervija žurnālam „IR”, pasākumu plānošana, lekcijas skolotājiem un, protams, arī NaNoWriMo Atspēriens – tik apmeklēts kā vēl nekad agrāk. No otras puses – uzgaidāmās telpas, izmeklējumi, procedūras un sajūta, ka nekas no visa notiekošā nav īsts, es esmu iestrēgusi sliktā sapnī un kuru katru brīdi pamodīšos. Atskatoties uz šo laiku, man ir skaidrs, ka pie visa vainīga ir neziņa, jo tad iztēle piedāvā visbriesmīgākās variācijas par to, kas notiek. Kolīdz uzzināju, kas man kaiš un kā tikt ar to galā, atgriezās arī rožaināks skats uz dzīvi par spīti tam,  ka man nācās atteikties gan no Skillet, gan OneRepublic koncertu apmeklēšanas; abus biju ļoti gaidījusi un tāpēc ceru, ka šīs grupas nākotnē vēl kādreiz atgriezīsies Latvijā. Bija arī gaišie brīži: paciemojos pie lasītājiem Ugālē, radio „Pieci” raidījumā piedalījos diskusijā par fantāzijas un fantastikas literatūru un „Dzīvītē” kopā ar Ofēliju Spektori un Bārbalu Simsoni parunāju par vienu no savām mīļākajām grāmatām – Patrika Rotfusa romānu „Vieda vīra bailes”.

Mēneša dziesma: Josh Groban – If I Walk Away

Jo šomēnes man vajadzēja mazliet vairāk apskāvienu, mazliet vairāk uzmundrinājumu un mazliet vairāk atbalsta nekā citkārt.

Šogad novembris man jau astoto reizi aizritēja NaNoWriMo zīmē. Biju patiešām pārsteigta par interesi, ko par pasākumu izrādīja mediji: mūs intervēja žurnāls „IR”, Latvijas Radio un LNT ziņas; NaNo savā sprediķī pieminēja pat LELB arhibīskaps Jānis Vanags. Tiesa gan, dalībnieku aktivitāte šogad bija mazāka nekā iepriekš, tomēr pasākumi bija apmeklēti un priecājos redzēt gan pazīstamas, gan jaunas sejas. Es pati veselības dēļ biju pilnīgi pārliecināta, ka šogad netikšu līdz finiša līnijai… un eleganti pārlēcu tai pāri, pārsniedzot pagājušā gada vārdu skaitu. Lielu prieku man sagādāja gan pati rakstīšana, gan arī plānošana – ja kāds no varoņiem (durvju rokturis) runā tikai Šekspīra citātos, tad paiet krietns laiks, lai izveidotu sakarīgu sarunu, un tādam grāmatu tārpam kā man nav lielāka prieka par dienām ilgu rakņāšanos pa Šekspīra kopotajiem rakstiem (latviski UN angliski). Muguras stāvoklis uzlabojās, kad sāku apmeklēt ārstnieciskās vingrošanas nodarbības, un tagad jau zinu, kā tikt galā ar nepatīkamajām sajūtām bez zāļu palīdzības. Atkal biju zirgā (pun very much intended).

Mēneša dziesma: Sheppard – Geronimo

Jo cukuraini pozitīva popmūzika reizēm ir tieši tas, kas vajadzīgs. Un man joprojām mazliet pietrūkst Vienpadsmitā.

Decembris nolēma, ka manai dzīvei pietrūkst asuma, un tieši pilnmēness laikā sagrūda virsū visu, kas vien var ienākt prātā: filmēšanos OTV raidījumam „Rīta kakao” (kas izvērtās ļoti garš un tikpat jauks process, jo, izrādās, es tomēr protu runāt ar bērniem), interviju LNT, neapmierinātus kolēģus, sasteigtu „Digitālā Vārda” jaunā numura rediģēšanu un vidusauss iekaisumu. Bet pilnmēness pienāca un pagāja, un jau nākamajā nedēļā iepeldēju mierīgos ūdeņos, pa kuriem kuģoju vēl joprojām. Jā, ne viss notiek tā, kā gribētos, – slimošana man neļāva doties uz Ziemassvētku balli, ko biju ļoti gaidījusi, bet man bija nakts ar krītošām zvaigznēm un poliklīnikā (!) pārliecinājos, ka džentlmeņi tomēr nav izmirusi suga. Jāatzīstas, ka tā īsti rakstījusi neesmu kopš NaNoWriMo beigām, taču galvā virmo idejas gan „Zosu mātei”, gan jauniem darbiem (tiesa gan, tie diezgan pārliecinoši velk dark fantasy virzienā – tik ļoti dark, ka galvenā varone manī vienlīdz spēcīgi izraisa nelabumu un vēlmi viņu uzrakstīt). Ar „Hobita” filmu triloģijas pēdējo daļu noslēdzu ceļojumu Viduszemē… un tūlīt pat mājās sarīkoju „Hobita” maratonu, ko Jaunajā gadā turpināšu ar „Gredzenu pavēlnieku”. Ir izrediģētas visas trīs „Dejas” daļas (un pirmā jau ir tikusi pie ļoti skaista vāciņa), tātad nākamgad manas grāmatas ceļos pie lasītājiem. Esmu parakstījusi līgumu par jaunu tulkojumu un janvārī ķeršos pie darba. Un man atkal ir iemesls ticēt Ziemassvētku brīnumam.

Mēneša dziesma: Billy Boyd – The Last Goodbye

I will not say, do not weep, for not all tears are an evil. /Gandalf/

Kopumā nevaru teikt, ka šis ir bijis ļoti labs vai ļoti slikts gads, tomēr tas man ir ļoti daudz iemācījis; tiesa, reizēm diezgan skarbi, bet no kā vēl labāk saņemt šīs mācības, ja ne no Zirga – mana ķīniešu horoskopa dzīvnieka? Tagad es saprotu, kāpēc reizēm ir jāpaņem pārtraukums no pienākumiem, lai gan gribas darīt vēl vairāk, vēl ātrāk un vēl labāk. To arī gribu novēlēt jums – ieklausieties sevī, laiku pa laikam apstājieties un atvelciet elpu, lai pēc tam ar jauniem spēkiem varētu atkal mesties darbos!

Laimīgu, panākumiem bagātu un drošu Jauno gadu, mīļie!

Publicēts iekš Apskati | Birkas | 4 komentāri

Lielais desmitnieks jeb 10 īpašas grāmatas manā dzīvē

happiness

Pirms pāris nedēļām interneta vidē manu uzmanību piesaistīja ļoti jauka grāmatmīļu akcija, ko savā blogā aizsāka Spīgana. Noteikumi ir pavisam vienkārši:

„Katrs nosauc 10 grāmatas, kas visvairāk ir ietekmējušas vai izmainījušas viņa dzīvi, grāmatas, kurām ir bijusi liela emocionāla nozīme, un varbūt pie katras ieliek nelielu komentāru par to, kāpēc un kādā veidā, bet pēc tam nominē trīs citus blogerus, kas dara to pašu.”

Tagad stafetes kociņš ir nonācis manās rokās. Paldies Lāsmai par iemeslu notraukt putekļus no bloga (vai es patiešām neko neesmu rakstījusi kopš aprīļa? … Jā, patiešām) un pastāstīt par grāmatām, kas ir spēlējušas nozīmīgu lomu manā dzīvē!

Dž.R.R. Tolkīns. „Gredzenu pavēlnieks”

Lasīt grāmatas ir kā doties ceļojumā; lasīt „Gredzenu pavēlnieku” ir kā pārnākt mājās. Pirmoreiz ar šo grāmatu satikos bērnībā, 6 gadu vecumā, un kopš tā brīža nav pagājis neviens gads, kad es to nepaņemtu rokās. Lai ar kādu bestselleru es būtu aizrāvusies, vienmēr zinu: beigu beigās es atgriezīšos pie „Gredzenu pavēlnieka”, saritināšos gultā ar daudzkārt lasīto un pārlasīto sējumu un atkal staigāšu pa labi pazīstamajām takām… un katru reizi atklāšu kaut ko jaunu.

Chris Baty. „No Plot? No Problem!”

Jau astoto gadu novembra mēnesi manā kalendārā aizstāj vispasaules rakstnieku izaicinājums NaNoWriMo. „No Plot? No Problem!”, ko sarakstījis pasākuma idejiskais tēvs Kriss Beitijs, palīdz neapjukt vārdu mudžekļos un pat vētrainākajos rakstīšanas virpuļos saglabāt kaut ko līdzīgu veselajam saprātam, kā arī mudina uzdrīkstēties un ļauties piedzīvojumiem. Šo grāmatu turu rokas stiepiena attālumā ne vien NaNo laikā, bet arī visu pārējo gadu.

Raymond E. Feist. „Magician”

Vispār jau visa „The Riftwar Saga” sērija, bet „Magician” jo īpaši – šī ir pirmā grāmata, ko izlasīju angliski. Tolaik man bija 12 gadi un angļu valodu skolā biju mācījusies tikai vienu gadu, tāpēc uztvēru vien pusi no grāmatā notiekošā, taču šī puse mani ļoti aizrāva un mudināja mācīties vēl cītīgāk. Rezultātā nu jau grāmatas lasu gandrīz tikai svešvalodās.

Flāvija Bižora. „Trīs maģiskie akmeņi”

Šajā gadījumā svarīgāks ir nevis stāsts grāmatā, bet stāsts par grāmatu. Man bija 11 gadi, kad izlasīju „Trīs maģiskos akmeņus” – un uzzināju, ka autore ir tikai mazliet vecāka par mani. Tajā brīdī nospriedu: „Ja viņa var uzrakstīt grāmatu, tad kāpēc to nevarētu arī es?” Jau pirms tam biju sacerējusi stāstiņus un vairāk laika pavadījusi nevis rotaļās ar vienaudžiem, bet pie klades, noķēpājusies ar tinti, un šajā brīdī piedzima mans sapnis publicēt savu grāmatu. Un kārtējo reizi ir pierādījies – tāda „nevaru” nav, vajag tikai strādāt.

M.M. Kaye. „The Far Pavilions”

Atzīstos godīgi, man laiku pa laikam patīk izlasīt pa kādam romantiskajam romānam, tomēr ļoti reti gadās atrast tādu, kas paliktu atmiņā ilgu laiku un ko gribētos pārlasīt; lai tā notiktu, man vajag kaut ko vairāk par mīlasstāstu. „The Far Pavilions” aizveda mani ceļojumā pa Britu impērijas kontrolēto Indiju un ļāva piedzīvot gan šīs zemes žilbinošo spožumu, gan tumšās ēnas. No šīs grāmatas uzzināju daudz vairāk par Indijas vēsturi nekā no mācību grāmatām… un arī mīlasstāsts nelika vilties.

Patriks Rotfuss. „Vēja vārds” (sērija)

Pirms dažiem gadiem biju diezgan tālu atkāpusies no augstās fantāzijas lasīšanas, jo šķita – visi pēdējā laikā tapušie darbi ir vairāk vai mazāk vienādi un tiem visiem trūkst tā īpašā, kas man aizbāztu muti, pirms atkal novaidos: „Aha, kārtējais Izredzētais/likteņa pabērns kārtējā viduslaiku Eiropas atlējumā”. Rotfuss ir sevi pieteicis skaļi un krāšņi; sen nebiju tā jūsmojusi gan par pašu stāstu, gan meistarīgo valodu. Un šis ir tas retais gadījums, kad esmu pamatīgi mazliet ieķērusies galvenajā varonī.

Stephen King. „The Dark Tower” series

Grūti izvēlēties vienu Kinga grāmatu (vai pat vienu Kinga sēriju), turklāt pārsvarā esmu iecienījusi tieši viņa rakstītos šausmu romānus… Tomēr „Tumšais tornis” man nolaupīja veselu pavasari, un tieši šīm grāmatām man jāsaka paldies par piededzinātām vafelēm, apzināti un neapzināti garām palaistām autobusa pieturām un laikā nenodotu kursa darbu, kā arī pārdomām par laika un notikumu ritējumu pasaulē. Ka is a wheel.

Džons Grīns. „Mūsu zvaigžņu vaina”

Ļoti reti gadās tā, ka kāds autors ar vienu vienīgu grāmatu ieteleportējas mana visiemīļotāko rakstnieku topa augšgalā, bet Džonam Grīnam tas izdevās tik viegli, ka pat īsti to nepamanīju. Ilgi atliku „Mūsu zvaigžņu vainas” lasīšanu, jo zināju, ka raudāšu, – bet nebiju gaidījusi, ka tik daudz smiešos un pēdējo lappusi aizšķiršu ar smaidu sejā. Aizkustinoša, pārdomas rosinoša grāmata, ko, manuprāt, vajadzētu izlasīt ikvienam.

George R.R. Martin. „A Song of Ice and Fire”

Šīs grāmatas ne vien ir labākais, kas šobrīd atrodams fantāzijas žanrā, bet tās arī iemīdīja zemē manu uzskatu, ka galvenie varoņi ir pasargāti un ar viņiem nevar notikt nekas patiešām slikts. Tāpēc tagad katru turpinājumu gaidu ar kontrolētu paniku un nepiedošu autoram, ja kaut kas notiks ar Džonu un Tirionu. (Šīs grāmatas ir izdotas arī latviešu valodā, bet izliekos, ka tulkojums neeksistē.)

A.A. Milns. „Vinnijs Pūks un viņa draugi”

Vecais, dumjais un līdz sirds dziļumiem mīļais lācis, kuru apciemoju brīžos, kad gribas doties piedzīvojumos, pasmieties vai vienkārši pasēdēt koka paēnā un padomāt, zinot, ka blakus sēdēs un domās Draugs. Jau zinu, ka šoruden atkal posīšos ceļojumā uz Septiņjūdžu mežu.

Tālāk nododu stafeti rakstniekiem un blogeriem Ingum, Ellenai un Līgai. Veiksmi! 🙂

Šobrīd skan: Athlete – Yesterday Threw Everything At Me

Publicēts iekš Apskati, Grāmatas | Birkas , | 2 komentāri

Helsinku vampīri Tallinas naktī

2006. gads. Ir agrs pavasara rīts, vēl pat ne pusastoņi. Es sēžu uz grīdas Rīgas Franču liceja otrā stāva gaitenī, apkārt nav nevienas dzīvas dvēseles, tikai austiņās skan Sister of Charity. Tā ir mana pirmā tikšanās ar The 69 Eyes, un es iemīlos.

Kopš tā brīža somu gotiskā roka grupa, tā dēvētie Helsinku vampīri, ir iekarojuši vietu manu visu laiku iemīļotāko mūziķu vidū. Iespējams, tur savu lomu nospēlēja fakts, ka man ļoti patīk vampīri (izņemot Twilight staigājošās diskobumbas), un par to pilnīgi noteikti jāpateicas solista spēcīgajai un vienlaikus samtaini maģiskajai balsij. Laiku pa laikam iedomājos, cik patīkami būtu grupu kādreiz noķert dzīvajā, bet sev vienmēr atgādinu nesacerēties. Nebūs jau pirmā reize, kad savus mīluļus neredzēšu uz skatuves (insert žēlabu par Pink Floyd).

Bet tad tiek izziņots koncerts Tallinā. Un negaidītas, neticamas notikumu ķēdes rezultātā man ir gan laiks, gan visas iespējas turp doties.

Šoreiz dzīve vispār ir nolēmusi mani palutināt – koncerta nedēļā es gan pabeidzu grāmatas tulkojumu, gan arī parakstu līgumu par 3 romāniem uzreiz (jā, Dejas triloģija jau stāv uz redaktora galda, un es joprojām muļķīgi plati smaidu, kad par to iedomājos). Tā nu sestdien māsīcas Alises sabiedrībā ar padarīta darba apziņu dodos uz norunāto tikšanās vietu, gatava godam nosvinēt paveikto.

Turpceļš paiet mierīgāk, nekā esmu gaidījusi (un tas ir ļoti labi, ņemot vērā, kādus jokus mani nervi reizēm mēdz izstrādāt). 60% braucēju man jau ir labi pazīstami, un pārējie 40%, kurus iepazīstu, izrādās brīnumjauki cilvēki un patīkami sarunbiedri. Vēl pirms dzimtenes atstāšanas tiek bīdīti plāni fotosesijai uz Krēsla (šoreiz Laika vecis izjauc mūsu ieceres, bet nākotnē tās noteikti jāīsteno!) un redzu pirmos stārķus šogad. Tad, pirms vēl pagūstu attapties, jau ir klāt Igaunijas robeža – labāk par ceļazīmēm un neizlasāmajiem uzrakstiem to pavēsta pēkšņi gludā šoseja. Citādi skats aiz loga ļoti atgādina Latviju.

Pirmā pietura – Pērnava. Gribam jau laikus izņemt ar interneta starpniecību iegādātās biļetes, tā nu meklējam pirmo no daudzajiem Selver ķēdes lielveikaliem, ar kuriem mūsu ceļš pusotras dienas laikā krustojas aizdomīgi bieži. Kad neizdodas to atrast ar Google kartes palīdzību, izrādās, ka pietiek pacelt galvu un acu priekšā ir liela norāde vajadzīgajā virzienā. Brīdi pastāvam pie tukša informācijas centra, bet, kolīdz ierodas darbiniece, biļetes saņemam ātri un ar smaidu, turklāt dāvanu aploksnēs. Beidzot pavisam skaidri saprotu, ka koncerts būs.

Pirms doties uz Tallinu, izmetam līkumu un piestājam Keila-Joa ciematā, lai aplūkotu Keilas ūdenskritumu. Ņemot vērā, ka Latvijā ko tādu nav viegli ieraudzīt, skats uz mani atstāj visai lielu iespaidu. Tāpat zināmu iespaidu (un neizpratni) atstāj iekārtie tiltiņi praktiski bez margām, kuri šūpojas virs upes un nemaz nesajūsmina mani un Bernu. Un vēl – lai gan fotogrāfijā to nevar redzēt, vietumis pie upes vēl nav nokusis sniegs.

Image

Tālāk dodamies uz Türisalu ciematu apskatīt pašnāvnieku vidū iecienīto Türisalu klinti. Spīd saule, ir diezgan vējains, bet, paraugoties lejup uz akmeņaino piekrasti, kļūst mazliet neomulīgi.

Image

Jau ir vēla pēcpusdiena, un tālāk dodamies uz ceļojuma galamērķi – Tallinu. Pārvarējuši valodas barjeru un atstājuši mašīnu vietā, kur par stāvēšanu nebūs jāmaksā, ejam izpētīt Tallinas vecpilsētu. Grozu galvu uz visām pusēm tik cītīgi, ka pat neatliek laika bildēšanai (tomēr pagūstu ar māsīcu apspriesties par skudrām un piedāvāt visas savējās). Pēc ilgās sēdēšanas mašīnā priecājos par iespēju izlocīt kājas, un stāvās ielas to ļauj izdarīt ar uzviju. Sajūta ir visai savāda – it kā es būtu izbraukusi un vienlaikus atrastos Vecrīgā. Rātslaukumā esmu pārliecināta, ka pagriežoties aiz muguras ieraudzīšu Doma baznīcu.

Pēc īsās ekskursijas braucam meklēt rokkafejnīcu, kur notiks The 69 Eyes uzstāšanās. Tas izdodas pārsteidzoši viegli, un izmantojam tuvējo lielveikalu, lai sagatavotos koncertam (un, manā gadījumā, attaptos, ka gribu pusdienas). Apzinoties, ka iekštelpās būs ļoti karsti, somā iegulst gan siltais džemperis, gan virskrekls, taču īsais pārgājiens līdz minētajām iekštelpām gandrīz vai liek to nožēlot – pūš auksts, brāzmains vējš, un nevaru parunāt, nebaidoties, ka nokodīšu sev mēli.

Šis ir pirmais smagās mūzikas koncerts un pirmais koncerts rokkafejnīcā, nevis arēnā vai brīvdabas estrādē, ko apmeklēju, tā nu turu acis un ausis vaļā un tveru visus iespaidus, kas vien nāk pretī. Zāle ir mazāka, nekā esmu gaidījusi, un cilvēku nav sevišķi daudz; tas labi, būs lielāka iespēja tikt tuvu skatuvei. Brīdi pasēžam otrajā stāvā un atpūtinām kājas, bet tad lejā viss satumst un atskan dzīvā mūzika. Izrādās, bez jau pirms laba laika pieteiktās grupas SadDoLLs šovakar ir paredzēti vēl vieni iesildītāji, un Berna dodas novērtēt situāciju, apsolīdama atgriezties un pastāstīt, vai ir vērts kāpt lejā. Tā kā rit laiks, bet neviens atpakaļ nenāk, nolemjam sekot un to ne mirkli nenožēlojam. Uzstājas igauņu elektroniski simfoniskā rokgrupa Mai Skizo ar solisti Janu Kasku, kuras spēcīgais vokāls ļoti patīkami pārsteidz. Pārsteidz arī skaņas kvalitāte – ja Latvijā koncertos dziesmu vārdus var saprast tikai tad, ja tos jau zini no galvas, tad šeit tādas problēmas nerodas.

Otros iesildītājus – grieķu gotiskā metāla grupu SadDoLLs – gaidīju jau kopš brīža, kad tika izziņota viņu piedalīšanās koncertā. Uzstāšanās atstāj “garšo pēc vēl” iespaidu, dziesmas jau ir pazīstamas un brīžiem dziedu līdzi (jo sevišķi, protams, HIM hita Join Me in Death kaverversijai, kas ir tikai likumsakarīga, jo SadDoLLs savu karjeru ir sākuši kā HIM tribute grupa); simpātijas raisa arī solista balss tembrs, lai gan brīžiem ir jūtams tāds kā satraukums un stīvums, uzrunājot publiku. Izrādās, grieķi ir izturīgāki pret karstumu nekā ziemeļnieki, jo solists visu uzstāšanās laiku pavada garā ādas mētelī. Vai arī viņam vienkārši ir bijis vairāk iespēju trenēties. Vienlaikus atklājas, ka Helsinku vampīri jau ir “atlidojuši” un vismaz daļu iesildītāju uzstāšanās vēro no Rock Cafe galerijas.

Vēl brīdis gaidīšanas un Spotify pleilistes klausīšanās, un tad zāle atkal satumst, cilvēku pūlis sablīvējas un uz skatuves kāpj ilgi gaidītie The 69 Eyes. Nākas nepārtraukti manevrēt, lai redzētu skatuvi, jo darbojas Mērfija likums: ja tev paveras netraucēts skats, tad pēc piecām sekundēm priekšā nostāsies nepieklājīgi garš cilvēks. Tomēr pat nepagūstu sapīkt, jo koncerts mani jau ir pārņēmis savā varā. Iepriekš biju dzirdējusi, ka The 69 Eyes vairs neesot tik enerģiski kā agrāk, tā nu īsti nezinu, ko gaidīt, taču jau pirmie Framed in Blood akordi dzēš visas bažas. Solists Jyrki 69 ar savu harizmu ātri vien atraisa publiku, un gandarīti secinu, ka dzīvajā viņa balss skan tikpat labi kā ierakstā (un atļaujos arī pajūsmot par to, cik lieliski viņš izskatās par spīti apīsinātajiem matiem). Zūd laika izjūta, spēju tikai dejot un dziedāt līdzi daudz dzirdētām un mīļām dziesmām. Izskan Dance D’Amour, kas ieņēma ļoti nozīmīgu vietu Nepabeigtā skūpsta pleilistē, Sister of Charity, The Chair un citi jauni un veci favorītgabali; brīžiem šķiet, ka grupa lasa manas domas. Negaidīts un patīkams pārsteigums ir Wrap Your Troubles in Dreams iekļāvums setlistē – pēdējo dienu laikā to esmu klausījusies daudz un tik skaļi, ka pat blakusmājas kaimiņi būs pamanījuši. Kad pēc Devils (starp citu, tā ir mana mīļākā The 69 Eyes dziesma un ļoti palīdz salikt dzīvi pa plauktiņiem brīžos, kad mēģinu lauzt pati sevi) mūziķi pamet skatuvi, esmu pārsteigta – kurp viņi dodas, ja ir pagājis vien īss mirklis? Ašs skatiens rokas pulkstenī vēsta ko citu – Helsinku vampīri uz skatuves jau ir aizvadījuši vairāk par stundu. Tomēr viņi atgriežas, lai nospēlētu vēl četras dziesmas, un klausītāji dzied līdzi: You wanna rock/ Nothing’s gonna make you stop/ And nothing’s gonna break you up/ Everybody knows you’re lost in the night time honey/ Lost boys.ImageIzskan pēdējie akordi, publikā lido mediatori un bungu vālītes. Mazliet ceru, ka palaimēsies, tomēr esmu salīdzinoši tālu no skatuves, tā nu neko daudz negaidu… un tad kaut kas trāpa man pa plecu. Paskatos lejup un tūlīt metos pie zemes kā asinis sajutusi haizivs – tieši man pie kājām guļ apskrambāta, ieplaisājusi un kārtīgi lietota bungu vālīte. Vēl šodien, paskatoties uz rakstāmgaldu, nespēju noticēt veiksmei – nevar būt, ka savā pirmajā smagā roka koncertā esmu redzējusi vienu no savām iemīļotākajām grupām un turklāt vēl ieguvusi kaut ko piemiņai. Tā taču notiek tikai sapņos!

Pūlim izklīstot, sameklējam tālāk aizklīdušos ceļabiedrus un vienojamies, ka mierīgi varētu tādā garā turpināt vēl pāris stundas. Diemžēl mūziķi ir citās domās – redzam gan SadDoLLs dalībniekus, kuri vāc kopā mūzikas instrumentus, tad smaidīdama prom dodas Jana Kaska un, pamādams publikai, vien rokas stiepiena attālumā garām paiet pats Jyrki 69. Tā ir burvība, ko neizbaudīt lielajos arēnu koncertos – tu redzi māksliniekus ne vien uz skatuves, bet arī pavisam tuvu kā reālus cilvēkus, un ir iespējams pieiet klāt un parunāt (tam man šoreiz nepietika iekšu, bet, citējot animācijas minisēriju Pētera dzīve titulvaroni: “Gan iemācīsies.”). Ar māsīcu esam ne vien izslāpušas, bet pilnīgi izkaltušas, un aukstas kokakolas malks vēl nekad nav garšojis tik debešķīgi. Tad klāt ir apsargs un paziņo, ka klubs tūlīt tiks slēgts, un dodamies atpakaļ aukstumā. Ir noslēdzies viens no piedzīvojumiem un emocijām bagātākajiem vakariem manā mūžā.

Bet mazāki piedzīvojumi vēl turpinās – tā kā nakti pavadīsim Tallinā, tad braucam meklēt namatēva dzīvokli. Mūs pie sevis uzņem igauņu progresīvā metāla grupas Emphasis bundzinieks Sergejs. Ap to laiku, kad pēc smaidīgas apsveicināšanās pie durvīm esam nokļuvuši līdz dzīvojamai istabai, mūs beidzot panāk nogurums, bet pie miera vēl īsti negribas doties. Vismaz stunda paiet neticami ērtajā dīvānā (runājot māsīcas vārdiem, tas tevi apēd), malkojot Sergeja laipni sarūpēto zaļo tēju un pļāpājot par dzīvi un mākslu. Tā kā ar mani ir iespējams runāt vai nu par literatūru vai mūziku, tad saruna ātri vien nogriežas uz literatūras taciņas un ļoti nopriecājos, atklājusi, cik mums ar Bernu ir līdzīgs domu gājiens. Iesaistās arī Alise un Ainārs, un gribētos tā turpināt līdz rīta gaismai, bet ap pieciem nogurums tomēr mūs pieveic un uz pāris stundām liekamies uz auss. Daži aizmieg, kolīdz galva pieskaras spilvenam, savukārt citi (lasiet – es) ir pārliecināti, ka visu nakti pavadījuši nomodā, taču nezin kāpēc ir pārsteigti, kad, atverot “tikai uz mirkli aizvērtās” acis, gar aizkariem istabā plūst pelēcīga dienasgaisma.

Rīts uzaust lietains un apmācies – Laika vecis ir sarūpējis dienu, kad to vien gribas kā vāļāties gultā. To arī mēģinām darīt, tomēr piecpadsmit minūtes pirms norunātā izbraukšanas laika tomēr pārvaram sevi un piebiedrojamies ceļabiedriem, kuri jau sarunājas dzīvojamā istabā. Pēdējie ceļavārdi, atvadas un smaidi, un tad jau kāpjam mašīnā. Šoreiz – uz māju pusi.

Aināra atbildīgajā vadībā atceļš norit pavisam mierīgi. No vienas puses tas ir daudz klusāks – daži guļ, daži vienkārši ir pieklusuši, droši vien atceras iepriekšējā naktī piedzīvoto. Savukārt mēs ar māsīcu lielu daļu brauciena pavadām sarunās, un atklāju, ka mums patiesībā ir ļoti daudz kopīga (turklāt es viņu mūžam mīlēšu par sarūpēto supersilto un supermīksto šalli). Gabaliņu pirms robežas pieturam lielveikalā, un, stāvot pie kases ar sviestmaižu iepakojumu rokās, saprotu, cik ļoti negribu, lai šis brauciens beigtos. Tas ir dīvaini, jo parasti jau īsu brīdi pirms došanās ceļā gaidu brīdi, kad būšu atpakaļ mājās. Laikam tas nozīmē, ka ir neredzēti palaimējies ar kompāniju.

Lietus dēļ Ainārs mūs ar māsīcu aizved līdz pašām namdurvīm, un atvadoties visi pieci nolemjam, ka šādu pasākumu vajadzētu atkārtot. Un tad jau ieeju pa vārtiņiem, veru durvis un sveicinos ar mājiniekiem. Esmu bijusi prom vien pusotru dienu un tepat kaimiņvalstī, tomēr šķiet, ka esmu pamodusies no sapņa pavisam ārpus laika.

Tagad, vienatnē sēžot pie datora, klausoties, nu, uzminiet, ko, un rakstot šo pārskatu, iespaidi jau ir nosēdušies un atraduši stabilu vietu atmiņā, tomēr vēl nav paguvuši izbalēt. Ko tad esmu ieguvusi no šī brauciena? Apziņu, ka varu doties arī tālākā ceļā par Latvijas robežām un nebaidīties, ka nervi pašiznīcināsies. Jaunu pieredzi, kas noderēs, ja kādā no nākotnes romāniem vai stāstiem nāksies rakstīt rokkoncertu (un āķi lūpā, jo pati gribu vēl). Vēl karstāku mīlestību pret The 69 Eyes un pilnīgu skaidrību, ka apmeklēšu viņu koncertus vēl un vēl un, cerams, kaut kad ar viņiem vismaz apsveicināšos. Jaunus paziņas, kurus noteikti gribu iepazīt labāk, nevis paturēt “es-tev-feisbukā-novēlu-priecīgus-Ziemassvētkus-ja-atceros” līmenī. Enerģiju. Prieku. Drosmi.

Vēlreiz vēlos pateikt lielu, sirsnīgu, “es-gribu-jūs-visus-samīļot” PALDIES Alisei, Evitai, Aināram un Bernai par iespēju piedalīties šajā piedzīvojumā. Ceru, ka šī nekādā ziņā nebūs mūsu pēdējā tikšanās un nākamā pienāks drīz!

20140415_095431

Šobrīd skan: The 69 Eyes – Sister of Charity

Publicēts iekš Apskati, Mūzika | Birkas , , , , , , , | 1 komentārs

The Year of Character Development jeb Gada bilance 2013

Tas brīdis atkal ir klāt. Tūlīt notiks pāreja uz jaunu valūtu, jaunu gadu, dažiem arī uz jaunu dzīvi (as in, “Jaunajā gadā es sākšu jaunu, skaistu dzīvi, vairāk sportošu, veselīgi ēdīšu un darīšu visu to, ko vajadzēja darīt jau šogad.”). Un, kā ierasts, šis ir īstais laiks atskatīties uz to, kādi darbi un nedarbi šogad ir sastrādāti. Tāpēc paņemiet cepumu trauku, tējas krūzi un segu/kaķi/vēl kaut ko siltu un pievienojieties man ceļojumā ar divpadsmit pieturām!

Sena gudrība vēsta – ja decembris ir kā nedēļas nogale, tad janvāris ir viena gara pirmdiena. Sesija atstāja neizdzēšamas pēdas manā dvēselē laika plānojumā, un brīžiem ar stresu cīnījos pēc strausa metodes (spēlējot spēlītes internetā un izliekoties, ka esejas, eksāmeni un teksta analīzes uz mani nemaz neattiecas). Par laimi, vienmēr varēju paļauties uz pierakstiem (teiksim, Queen dziesmu tekstiem franču lingvistikas kladē) un pārbaudījumus nokārtoju visnotaļ veiksmīgi. Atkal iemīlējos rakstīšanā – cītīgi čubināju uz priekšu Debesu lauskas un izpētīju tādas aktuālas un saulainas tēmas kā ķirurģija 19. gadsimtā, kaprača amats, kapliču uzbūve un vēl šis tas, ko pat negribu atcerēties. Sniegu un aukstumu palīdzēja izturēt doma, ka vēl tikai divreiz jānopērk mēnešbiļete un tad jau būs pavasaris (sajutos krietni piečakarēta, kad mēnešbiļeti līdz ziemas beigām nācās pirkt četras reizes). Janvāra otrajā pusē – jauna, negaidīta iepazīšanās, kas ir pāraugusi jaukā draudzībā. Atsāku tikties ar lasītājiem (pirmā reize šogad bija Ķengaraga bibliotēkā), un, lai gan janvāra vidū, kā vienmēr, uznāca melnie, mēneša beigās autobusā es starp Krustabaznīcas ielu un Teiku atradu harmoniju. Atradu arī laimi – tā dzīvo šokolādes mafinos.

Mēneša dziesma: Jake Bugg – Lightning Bolt

Pirmais muzikālais atklājums šogad, kas man atkal ļāva noticēt tam, ka arī mūsdienās ir jauni mūziķi, kuri spēj radīt lieliskus skaņdarbus.

 

Februāri vienmēr esmu uzskatījusi par visnejēdzīgāko mēnesi gadā. Tas ir brīdis, kad ziemai jau vajadzētu virzīties uz beigām, bet ielas joprojām uzstājīgi klāj ledus un pirmo pavasara vēsmu vietā saņemu tikai pirmās pavasara iesnas. Bet šogad par spīti sniega kalniem man jau 6. februārī iestājās pavasaris – tajā brīdī, kad “satiku” savu iemīļotāko mūziķi ever un uzzināju, ka tikšu uz viņa koncertu Rīgā. Tas bija šī gada lielākais prieks un pārbaudījums vienlaikus: zināju, ka gribu iet (nē, tur vienkārši bija jāiet, bez variantiem), bet kompānijas nebija (un sveši cilvēki komplektā ar svešu vidi mani iedzen panikā). Kad līdz pēdējam brīdim neizdevās atrast līdznācēju(s), beigu beigās sakodu zobus, iestāstīju sev, ka esmu amazoņu princese, lauvu karaliene un Betmens vienlaicīgi, un 23. februāra vakarā čāpoju uz Palladium koncertzāli. Īsos vārdos: bija prātam neaptverami lieliski. Mazliet garākos vārdos: skatīt šeit. No koncerta devos prom ar emociju pārpilnu sirdi, apziņu, ka esmu mazliet izaudzējusi mugurkaulu, un negaidītu, taču lielisku kompāniju (paldies, Kristīn!). Turpinot zem koncertu zvaigznes – februārī man kabatā ieceļoja biļete The Killers koncertu. Muzikālā ziņā šis gads neticami lutināja. Un arī februārī turpināju literārās viesizrādes – kad  Draudzīgā Aicinājuma Cēsu Valsts ģimnāzijā mani ar aplausiem sagaidīja aptuveni 150 cilvēki, sajutos mazliet kā rokzvaigzne.

Mēneša dziesma: Patrick Wolf – The City

Jo viņš ir mīļš, absolūti fantastisks un vienīgais mākslinieks, kuram esmu kļuvusi par fangirl. Un viņam ir skaistākais smaids, kādu esmu redzējusi.

 

Martā klausījos stulbus aņukus, turpināju ceļot un runāt ar lasītājiem gan klātienē, gan ar mediju starpniecību – paviesojos radio Runā skaļāk! studijā, braucu uz Smilteni un Rīgas Valsts 2. ģimnāzijā tikos ar veselām četrām klasēm pēc kārtas (pēc tam man nebija balss un bija vēl lielāka cieņa pret skolotājiem nekā jebkad agrāk). Cītīgi rakstīju, šoreiz – to, kas man patiešām bija jāraksta, t.i., bakalauru, un vēlreiz nopriecājos, ka lielu daļu pētījuma jau esmu paveikusi iepriekšējos gados ar kursa darbiem. Marts bija īsts pukstammēnesis: pukstēju par ziemu, pukstēju par nejēdzībām universitātē un to, vingrojot piebojāju abas ceļu locītavas. Bet bija arī prieki – ieguvu biļeti Hurts koncertu (es jau teicu, ka šis gads lutināja ar mūziku, vai ne?) un veikalu plauktos nonāca Veronikas Rotas romāns Citādie manā tulkojumā (visiem iesaku izlasīt un nākamgad martā gaidu filmu). Mēnesi noslēdzu ar pārsteidzoši laicīgi pabeigtu bakalaura darba melnrakstu, so yay me!

Mēneša dziesma: OneRepublic – Good Life

Jo, lai kā es ik pa brīdim žēlotos, nemaz jau tik slikti nebija.

 

Aprīlī manā virtuvē ievācās zirnekļu kolonija un pamodās arī citi kukaiņi, ar kuriem es savu dzīvojamo platību labprātāk nedalītu. Ja mēneša vidū Staiceles lasītājus vēl apciemoju dziļā ziemā, tad Madonā ierados jau pavasarī (tiesa gan, tas zibenīgi pārtapa vasarā un rezultātā mans iemīļotākais gadalaiks šogad izpalika). Rakstīšana vedās nepiedodami lēni, jo ceļā stājās gan rakstnieciskie aizcietējumi, gan Stīvens Kings (Under the Dome mani uz veselu nedēļu pārcēla citā pasaulē). Secināju, ka labākās zāles pret sižeta apstāšanos ir sprādziens (uz papīra, protams). Bija ļoti jauka tikšanās ar lasītājiem Rīgas Centrālajā bibliotēkā (nākamā gada sākumā tur atgriezīšos, tāpēc sekojiet līdzi jaunumiem!). Franču filoloģijas studijas manī modināja arvien vardarbīgākas tieksmes: vai nu tāpēc, ka pasniedzēju prasības un izgājieni kļuva arvien absurdāki, vai arī tādēļ, ka mans pacietības mērs uz mācību beigām sāka izsīkt. Vēlreiz guvu ļoti svarīgu mācību: uzdod tikai tos jautājumus, uz kuriem patiešām gribi zināt atbildi (citiem vārdiem: ja didaktikas lekcijā gūglēsi informāciju par līķa sadalīšanās stadijām, tad rēķinies, ka nelabuma dēļ var nākties uz brīdi atstāt auditoriju). Un Valpurģu naktī Debesu lauskās beidzot izkustējās ledus.

Mēneša dziesma: Nick Cave and The Bad Seeds – The Carny

Jo šomēnes es daudz lasīju, skatījos un rakstīju visu ko krīpīgu. Izpētes gājienā uz kapiem gan vēl neesmu bijusi un nu jau sāku domāt, ka varbūt labāk nevajag.

 

Maijs sākās ar politiskiem sapņiem un dziļiem dvēseliskiem pārdzīvojumiem – cītīgi sekoju līdzi mūsu hokeja komandas panākumiem (un to trūkumam) hokeja čempionātā. Bakalaura darbs jau ieguva taustāmu veidolu. Turpinot par mācību tēmu – atklājās, ka pasniedzējiem ir tiesības studentus pieteikt dalībai starptautiskā konferencē, iepriekš par to nebrīdinot un nedodot izvēles iespējas (bet par spīti dusmām un trīcošajiem ceļgaliem un rokām ar uzstāšanos tiku galā labi un šī pieredze man ļoti noderēja īstajā aizstāvēšanā). Paralēli sākās ļoti aktīva darbība, lai saplānotu un sarīkotu Karneolas radošo semināru, un, lai gan tieša saskarsme ar cilvēkiem man bieži vien uzdzen paniku (kā jau to noskaidrojām februārī), attapos kontaktpersonas lomā (un nemaz pārāk skaļi nesūdzējos, jo tā man diezgan daudz iemācīja). Turpināju rakstīt Debesu lauskas, bet tik lēni, ka vienā brīdī sapratu – es tīšuprāt velku garumā, lai nevajadzētu šķirties no varoņiem. Vienlaikus prātā sarosījās jauna ideja, kuras aizmetņi radās jau Patrika Volfa koncertā un kuru tagad rakstu; tiesa gan, salīdzinājumā ar sākotnējo vīziju tā ir pamatīgi izmainījusies.

Mēneša dziesma: Black Rebel Motorcycle Club – Beat the Devil’s Tattoo

Tāpēc, ka reizēm mūziku izvēlas varoņi, nevis es. Pat tad, ja galu galā viņi tā arī nenonāk līdz papīram.

 

Pirmajās jūnija dienās horoskops vēstīja, ka daži Dvīņi sevī atklāšot rakstnieka talantu, tā nu atļāvos cerēt, ka tas attieksies ne vien uz Debesu lauskām, bet arī bakalaura aizstāvēšanas runu. Attiecās arī – 5. jūnijā ap pusdienlaiku pārgurusi un nostresojusies, taču laimīga izgāju no LU HZF ar devītnieku kabatā un apziņu, ka esmu sasniegusi savu mērķi un ieguvusi augstāko izglītību. Tās pašas dienas vakarā godam nosvinēju panākumus – biju uz sava otrā mīļākā ģitārista Erika Kleptona koncertu Arēnā Rīga, un tas bija neaizmirstams muzikāls piedzīvojums. Lieliska dzimšanas dienas dāvana bija TEDxRiga konference, ko klātienē noskatījos un noklausījos kopā ar draugiem (paldies, Agnese, ka mani pārliecināji atbraukt jau uz pašu sākumu!). Savā īpašumā ieguvu visu kurpju kurpes, ar kurām pilnīgi mierīgi varētu valdīt pār pasauli. Kladē varoņi krita kā mušas, savukārt realitātē biju ļoti apmierināta ar dzīvi, un kā nu ne – mēneša beigās izlaidos un jau nākamajā dienā devos uz The Killers koncertu (ja kāds vēl nezina, tad tā ir viena no manām mīļākajām grupām). Diena bija karsta, organizācijas līmenis – briesmīgs (līdz koncerta sākumam gaidījām piecas stundas, un iesildītāji tā arī neieradās), bet tajā mirklī, kad uz skatuves kāpa Brendons & Co, visas neērtības aizmirsās. Nākamajā dienā man nebija balss un kājas no lēkāšanas bija stīvas, tā nu vakars viennozīmīgi ir saucams par izdevušos.

Mēneša dziesma: The Killers – Mr. Brightside

Jo šī dziesma pārvilka treknu svītru manai pārliecībai, ka es tikai mierīgi stāvēšu un klausīšos, un pilnīgi noteikti nedziedāšu līdzi.

 

Jūlijā prātoju, kādu superspēju es sev gribētu (un secināju, ka gribu lasīt domas, citādi ir pārāk daudz neziņas un pārpratumu, kas mani kaitina vairāk par visu pasaulē). Tā kā mācības biju veiksmīgi pabeigusi, ņēmos meklēt papildu darbu tulkošanai un Zvaigznē ABC sāku mācīties par redaktori (atzīstu godīgi, tas darbs mani joprojām mazliet biedē un vienlaikus arī fascinē). Apmēram mēneša vidū sajutu, ka man ir vajadzīgs restarts, tāpēc izvilku dienasgaismā filmu Pink Floyd’s The Wall, kas mani vienmēr emocionāli sagrauj un atkal augšāmceļ. Ar labāko draugu spontāni (jā, mums apmēram nedēļu ilga plānošana skaitās spontāni) nolēmām aizbraukt uz Zilokalnu, tā nu pašā jūlija vidū es piknikoju uz Uguns āderes, enerģētiski attīrījos un no informatīvajām lapiņām uzzināju daudz ezotērisku muļķību. Pavisam drīz pēc tam sekoja jau labu laiku plānots piedzīvojums – brauciens uz Positivus festivālu. Agrāk biju pilnīgi pārliecināta, ka festivāli nav mana tējas tasīte (kā mēs, latvieši, sakām), bet, tā kā šogad vieni no hedlaineriem bija Imagine Dragons, tad atkārtošos: nevarēju nebraukt. Šogad festivālā biju tikai vienu dienu, bet man tik ļoti iepatikās, ka nākamgad plānoju braukt uz visām trim. Nedēļas nogale, ko veltīt tikai un vienīgi mūzikai – kas var būt labāks? (For the record: Imagine Dragons dzīvajā ir neticami uzlādējoši, savukārt Sigur Rós ir maģiski.) Pašās mēneša beigās labā kompānijā biju apskatīt Tall Ships Races buriniekus un ostā noklausīties Pērkona koncertu, un Debesu lauskas iegāja finiša taisnē. Šoreiz pa īstam.

Mēneša dziesma: Imagine Dragons – Radioactive

Jo reizēm ir vienalga, ka tu dziedi galīgi šķībi un lēkā citiem uz kājām un citi lēkā uz kājām tev.

 

1. augustā aizrakstījos līdz galam vēl vienam darbam, šoreiz – triloģijai. Neatceros, kad vēl vienas dienas laikā būtu rakstījusi tik ilgi un daudz, un ap deviņiem vakarā iznācu no istabas ar asarainām acīm un paziņojumu: “Beigas.” Vienmēr ir ļoti sāpīgi šķirties no varoņiem, sevišķi tad, ja kopā aizvadīti gandrīz divi gadi, un man vajadzēja pāris dienas, lai atgūtos un nesaraudātos, saprotot, ka Viktorijas, Taniela, Alberta un pārējo piedzīvojumi patiešām ir noslēgušies. Ilgi sērot nebija laika – Mūzis piespēlēja arvien jaunas idejas episkajam arābiski indiāniskajam romānam Zvaigžņu dejotāta, turklāt tuvojās vēl viens svarīgs notikums: Karneolas radošais seminārs. Šogad tas notika Ķeipenes Kino muzejā un mēs tur lieliski un vērtīgi pavadījām laiku. Fun fact: es pirmoreiz gulēju teltī un naktī peldējos ezerā. Atgriezusies mājās, tik dziļi ierakos arābu un Ziemeļamerikas indiāņu mitoloģijā, ka ārā palika vien ausu gali, mācījos veidot pati savu valodu (ar vismaz diviem dialektiem) un pirmo reizi tiku salīdzināta ar Moljēru (vizuāli, starp citu). Brīvajos brīžos prātoju par to, kādēļ kaut ko labu bieži vien ir tik grūti pateikt un kā ir iespējams vienlaikus tik ļoti gribēt dzirdēt atbildi un no tās raustīties. Fun fact #2: to joprojām neesmu sapratusi.

Mēneša dziesma: Emilie Autumn – One Foot in Front of the Other

Jo šī ir Debesu lausku dziesma un man joprojām drusku grauž acīs, kad to klausos. Un ļoti gribas atpakaļ.

 

Lai gan septembra sākums joprojām bija vasarīgi silts, man jau pirmajās dienās ļoti uznāca rudens. Mūzis pēkšņi sadumpojās pret mani un pasvieda jaunu pavērsienu februārī dzemdētajai idejai, kas jaunajā veidolā būtu tieši tik pūkaina, mīlīga un jauka, kādu sen esmu gribējusi uzrakstīt. Rezultātā Zvaigžņu dejotāja jau otro reizi atkāpās otrajā plānā. Līdz ar rudeni un domām par jaunu rakstudarbu nāca arī domas par NaNo, kas šogad Latvijā oficiāli notika jau 5. reizi, un sāku plānot pasākumus un rakstīt ziņas dalībniekiem. Pa ilgiem laikiem apgleznoju zīdu un klausījos mūziklus (šoreiz izvēle krita uz Les Mis, Wicked un Rock of Ages). Ciemojos pie lasītājiem Talsos, LFFB fantastu pasākumā prezentēju NaNoWriMo un septembra beigās palīdzēju sarīkot vērtīgu tikšanos ar redaktori Bārbalu Simsoni (janvārī notiks vēl viens šāds pasākums, sīkāka informācija būs pieejama drīzumā!). Tiesa gan, ne vienmēr viss gāja gludi un pūkaini – īslaicīgi saasinājās panikas lēkmes un tagad es zinu, kas ir derealizācija (nevienam to nenovēlu). Pēc stīvēšanās ar Mūzi visa mēneša garumā viņš tomēr guva virsroku: sapratu, ka mans nākamais rakstudarbs būs ķeltisks contemporary fantasy ar nosaukumu Tā runāja Zosu māte (jā, arī tur man nebija nekādas teikšanas, and believe me, I tried).

Mēneša dziesma: Of Monsters and Men – King and Lionheart

Ja vēl nepietiek ar to, ka šī dziesma ir neaprakstāmi mīļa (And as the world comes to an end I’ll be here to hold your hand) un video ir kā radīts fantasy sižetam, tad šī ir Zosu mātes tituldziesma.

 

Oktobrī mani pārsteidza enerģijas pieplūdums, un par to ļoti nopriecājos – tieši enerģija man bija vajadzīga, lai pienācīgi sagatavotos NaNo. Atvēru Latvijas reģionālo forumu, nodarbojos ar dažādiem rokdarbiem, un, pat ja brīžiem gadījās pazaudēt optimismu, tad tas ļoti ātri atradās. Mēneša beigas bija sevišķi saspringtas: trīs dienu laikā man bija četri pasākumi: tikšanās ar lasītājiem RCB (kas kosmisku vai ne tik kosmisku spēku ietekmē izvērtās par tikšanos bez lasītājiem, bet ar ļoti foršu bibliotekāri), viesošanās SWH raidījumā Rīta Svīta, tikšanās ar lasītājiem Juglā un Valkā, kur pamanījos pārsprukt pāri robežai uz Valgu. Sapratu, ka no manis nesanāktu nekāda dižā romantisko filmu varone: ja puisis autobusā mani aicina uz randiņu, mana automātiskā reakcija ir “nē” un izkāpt ārā. Oh well. Kā jau ierasts, mēnesis noslēdzās ar emocionālu pacēlumu – NaNo Atspērienu LNB Bērnu literatūras centrā.

Mēneša dziesma: Landon Pigg – Falling in Love at a Coffee Shop

Jo rudenī vajag mazliet mīlestības, mazliet maģijas un mazliet kafijas.

 

Novembris NaNo pagāja tieši tā, kā sagaidāms – nevaldāmi, neprognozējami un galvu reibinoši. Atkal iepazinu tās fantastiskās izjūtas, kas rodas, paņemot kladi un pildspalvu un palaižot iztēli brīvsolī. Latvijai kā reģionam šis bija rekordu gads: mājaslapā http://nanowrimo.org/ ir reģistrējušies 410 dalībnieki no Latvijas, 126 ir aktīvi rakstījuši un 35 ir svinējuši uzvaru, novembra laikā uzrakstot 50 000 vai vairāk vārdu. Koprakstīšanu apmeklējums šogad bija mazliet mazāks nekā pērn, taču izveidojās stabils dalībnieku sastāvs, kuri nāca rakstīt, pildīt izaicinājumus un atbalstīt cīņubiedrus arī dzīvē. Patīkami, ka viņu vidū bija gan NaNo veterāni, gan jaunie biedri, kuriem šis bija pirmais gads. Arī es jau sesto reizi kļuvu par NaNo uzvarētāju – šoreiz ar fantāzijas romānu Tā runāja Zosu māte, kurš gan vēl ne tuvu nav pabeigts un pašlaik gaida, kad man būs laiks atsākt rakstīt. Skatu uz dzīvi mazliet aptumšoja pēkšņā saslimšana mēneša vidū, kuras dēļ man nācās izlaist lielo rakstīšanas maratonu (paldies, Ingu, ka to novadīji manā vietā!). Bet, lai cik dīvaini tas skanētu, šogad man novembrī galvā bija arī kaut kas cits, izņemot NaNo. Tam pa vidu piedalījos LU HZF studentu pašpārvaldes rīkotajā Prozas vakarā (paldies par šo iespēju, bija lieliski!), veikalu plauktos nonāca manis tulkotais Veronikas Rotas romāns Dumpinieki (Citādo otrā daļa, trešo pašlaik tulkoju). Mēneša sākumā apmeklēju šīgada pēdējo lielo koncertu – Hurts Arēnā Rīga. Pat pēc pusotra mēneša man īsti nav vārdu, lai to aprakstītu, bet bija labāk nekā lieliski. Nākamreiz es varbūt pat riskēšu un mēģināšu noturēt rozi.

Mēneša dziesma: Hurts – Stay

Jo skaņa studijas versijā ir labāka, bet šeit ir emocijas. Pat cauri ekrānam. (Un kaut kur roku un balsu jūrā tur, vidū, esmu arī es.)

 

Kā vienmēr pēc NaNo, decembris sākās ar pamatīgu nogurumu un dvēseles stāvokli, ko iespējams aprakstīt vienīgi kā es-gribu-tikai-gulēt. Bet, kā saka, gribēt jau nav kaitīgi (kaitīgi ir nedabūt). Mēneša sākumā galvassāpju bija atliku likām, un te jums būs draudzīgs padoms: nestājieties biedrībā, ja neesat 110% pārliecināti, ka to gribat un jums to vajag. Vismaz es pilnīgi droši zinu, ka labu laiku nevienai biedrībai nerādīšos ne tuvu. Kopš 30. novembra nakts joprojām neesmu uzrakstījusi ne rindiņas, bet ne jau tāpēc, ka nebūtu iedvesmas – Zosu māte labprāt turpinātos (un man ir nelabas aizdomas, ka es atkal netikšu cauri ar vienu grāmatu vien), bet vispirms gribu izrediģēt un palaist tautās Dejas triloģiju. Ar to tad arī pavadu vakarus, svītrojot, papildinot un drusku plēšot matus. Par laimi, mistiskā kārtā esmu dienu iegrozījusi tā, lai atliktu drusku laika lasīšanai, un nesen pabeidzu vienu no labākajām grāmatām šogad: Katie McGarry Crash Into You. To lasot, man bija skudriņas pār muguru, tauriņi vēderā un vēl visādi kukaiņi, īsta medusmaize tādai neglābjamai romantiķei kā es. Ģimenes lokā klusi un mierīgi aizvadīju Ziemassvētkus, kaut gan tā īpašā sajūta šogad izpalika un grūti pateikt, kas vainīgs: sniega trūkums, steiga vai vēl kaut kas. Jauno gadu gaidu visnotaļ optimistiski – Zirgs ir mans ķīniešu horoskopa dzīvnieks, turklāt, atskatoties uz pēdējiem divpadsmit mēnešiem, varu droši teikt: es esmu daudz iemācījusies un sapratusi. Tagad tikai tas jāpielieto dzīvē.

Mēneša dziesma: The Killers – Just Another Girl

Jo es nevaru saskaitīt, cik reizes esmu šo dziesmu šomēnes noklausījusies, turklāt klips ir asprātīga retrospekcija par grupas karjeru. Un dziesmas jēga ir tieši laikā un vietā.

Laimīgu, panākumiem un radošām idejām bagātu Jauno gadu, mīļie!

Publicēts iekš Apskati | Birkas , | Komentēt