Ātrāk, augstāk, stiprāk JEB Gada bilance 2015

MG_7256-600x400

Foto: Spīgana Spektore

Galvenais pierādījums tam, ka kopš pēdējā ieraksta ir pagājis pārāk ilgs laiks, – pareizo paroli es ievadīju tikai ar ceturto mēģinājumu. Bet laikam jau tas ir tikai likumsakarīgi: jo piepildītāka dzīve, jo mazāk no tās nokļūst internetā. Šajā gadā piedzīvojumu raža ir bijusi tik bagāta kā vēl nekad, tādēļ bez gariem ievadiem – laiks atskatīties uz visu, ko esmu sastrādājusi pagājušo 12 mēnešu laikā.

Sena paruna vēsta – kā veco gadu beigsi, tā jauno iesāksi… vai vismaz uz to pusi. Tas nozīmē, ka janvārī iesoļoju, braši klepojot un šķaudot, taču tas man netraucēja doties uz Zvaigznes ABC rīkoto balli un lieliski pavadīt laiku kopā ar jauniem paziņām (un arī vecākiem paziņām, kurus sen nebiju satikusi). Gatavojos pirmajam lidojumam savā dzīvē – Lieldienas plānoju pavadīt pie māsīcas Anglijā un jau iegādājos lidmašīnas biļetes. Kā jau vienmēr aukstajos mēnešos, lasīju vēl vairāk nekā parasti; šoreiz prožektoru gaismā nonāca ļoti tumša un negaidīti laba versija par visiem zināmo stāstu par Pīteru Penu – Broma The Child Thief (obligātā literatūra visiem fantāzijas literatūras cienītājiem!), kā arī ilgi gaidītais Patrika Rotfusa stāsts par maģiski intriģējošo meiteni Auri. Satamborēju kopā Zosu mātes sižeta līnijas, problēmas risināju ar siltām zeķēm un uzzināju, ka saskaņā ar pētījumiem lasītāji ir ļoti mīlami cilvēki.

Mēneša dziesma: A Perfect Circle – Counting Bodies Like Sheep to the Rhythm of the War Drums

Jo tieši šī dziesma mani aizvilināja pie Broma romāna.

Ko dara meitenes (un puiši), ja nav, ar ko divvientulībā svinēt Sirsniņdienu? Dodas uz ballīti Vecrīgā, protams! Tā nu aukstā vakarā februāra vidū attapos bārā Ezītis miglā, kur lieliskā kompānijā dejoju, smējos, sapazinos ar jauniem cilvēkiem un vispār pārsteidzoši labi jutos sabiedrībā. Par spīti mīnusiem aiz loga, pavasaris virmoja gan gaisā, gan arī domās, un Tā runāja Zosu māte negaidīti uzņēma apgriezienus; pašlaik viss liecina, ka jaunā gada pirmajos mēnešos gaidāms tāds pats uzrāviens, tātad ir pamats cerēt, ka beidzot tikšu līdz pēdējam teikumam. Ķīpsalas grāmatu izstādē šoreiz ne tikai iepirku kaudzi grāmatu, bet arī piedalījos diskusijā par lasīšanu 21. gadsimtā un mazliet pastāstīju par to, kādu literatūru var atrast mūsdienu jauniešā grāmatplauktā… labi jau, labi, es runāju par fantāzijas un fantastikas žanru, par ko gan citu? Turklāt atklāju, ka One Direction klausīšanās lieliski kāpina darba tempu – droši vien tāpēc, lai varētu to ātrāk izslēgt. Apmeklēju divas grāmatu prezentācijas (fantastu kopkrājumam Zilie jūras vērši un Arno Jundzes romānam jauniešiem Kristofers un Ēnu ordenis) un vienu ārkārtīgi interesantu lekciju par Stīvena Kinga darbu ekranizācijām, kā arī iegādājos pirmās koncerta biļetes šajā gadā – uz Prāta Vētras uzstāšanos Jelgavā. Mēneša izskaņā Zosu māte mēģināja uzprasīties uz sikvelu, taču man izdevās ievirzīt radošo enerģiju citā gultnē… un radās potenciāls turpinājums Dejai.

Mēneša dziesma: Prāta Vētra – Ziemu apēst

Jo šogad pirmoreiz skatīju prātniekus dzīvajā (turklāt ne vienu reizi vien) un sniegs sāka kust tieši tajā dienā, kad iznāca šī dziesma.

 

Marts nāca ar skumju atskārtu – mans uzticamais samsungs tuvojās sava mūža beigām, tādēļ sāku pamazām, bet apņēmīgi meklēt jaunu telefonu, tūlīt pat apjūkot plašajā izvēles klāstā un iedzīvojoties nelielā, tehnoloģiskā identitātes krīzē. Tikpat palēnām un nenovēršami tuvojās manas jaunās triloģijas Danse Macabre izdošana, un šomēnes piedalījos publicitātes fotosesijā… un pēc tam devos taisnā ceļā uz randiņu, kā izkāpusi taisni no Viktorijas laika fotogrāfijām. Martā grāmata pirmoreiz mani nokaitināja tik ļoti, ka aizmetu to prom, bet īsto vētru atnesa mēneša vidus – notika ielaušanās manās mājās, kamēr pati biju klāt. No gaišās puses – uzzināju šo to jaunu par policijas darbu, kas noderēs rakstīšanā, taču nerviem tas bija mazliet par daudz un kādas divas nedēļas pie katra vismazākā troksnīša lēcu kā atspere. Marta beigās darbi uzņēma apgriezienus – 2. aprīlī bija paredzēts izlidot uz Angliju, bet līdz tam vēl vajadzēja paspēt nodot tulkojumu, izrediģēt jauno žurnāla Digitālais Vārds numuru un vēl palīdzēt ar diplomdarbiem. Paralēli nepārtrauktajai kustībai dresēju tarakānus savā galvā un secināju, ka nu jau spēju tos nostādīt diezgan taisnā ierindā – vajag tikai pareizi uzsvilpt.

Mēneša dziesma: Rammstein – Feuer Frei!

Jo pret izraustītiem nerviem nav labāku zāļu par smago metālu.

 

1. aprīlī, atverot e-pastu, mani gaidīja ziņa no mūzikas atskaņošanas vietnes 8tracks ar paziņojumu: You deserve a break! Protams, tā izrādījās kārtējā reklāma, taču ļoti pravietiska – tajā pašā vakarā drudžaini svēru, kravāju un atkal svēru koferi, lai jau nākamajā rītā no Rīgas izlidotu uz Līdsu. Lidojums bija lielisks, Anglijā pavadītais laiks – vēl lieliskāks. Neizmērojami priecājos satikt māsīcu, izbaudīju angļu mazpilsētas mieru, veselu nedēļu pat neatvēru e-pastu un pavadīju laiku vietās, kas, lai arī svešas, šķita neizskaidrojami tuvas un mājīgas. Diemžēl visa uzkrātā enerģija tika izsūkta jau tūlīt pēc atgriešanās mājās – lieku reizi pārliecinājos par to, cik cilvēki spēj būt kretīniski. Varu tikai pateikties draugiem, kuri uzmundrināja, sapurināja un bija blakus ar vīnu un salvetēm (pēc vajadzības), – jūs jau zināt, kas jūs esat! Un ilgi skumt nemaz nebija laika – darba bija pilnas rokas, tikos ar lasītājiem gan Rīgas Centrālajā bibliotēkā, gan Iecavas internātpamatskolā un Cēsu grāmatu svētkos, piedalījos kārtējā Digitālā Vārda komandas sanāksmē un brīvajos brīžos deldēju sporta apavu zoles pa dzimtā ciema asfaltu un zemes ceļiem. Un uzzināju, ka zirneklis gultā ir viens no vislabākajiem modinātājiem – otrajā vietā atstājot autoavāriju.

Mēneša dziesma: Sleeping at Last – You Are Enough

Jo neviens no mums nav pelnījis samierināties ar rezervistu soliņu.

 

Maijs iesākās ar latviešiem tradicionālo nervu bendēšanu – Pasaules čempionātu hokejā. Sekoju līdz Latvijas izlases spēlēm un to starplaikos skatījos daudz dokumentālo filmu par mūziku, papildinot savas zināšanas ar faktiem, kas man nekad nenoderēs dzīvē (Bet Vai Jūs Zinājāt, ka par metālistiem raksturīgo ādas apģērba un spaiku uniformu jāpateicas Judas Priest solistam un geju BDSM subkultūrai?). Biju uz savu pirmo (bet ne pēdējo) Kinoblogeru seansu  – The Avengers: Age of Ultron, kas atstāja pietiekami labu iespaidu, lai Kinoblogerus paturētu redzeslokā arī turpmāk. Piedalījos mazliet lietainā Lasīšanas dienas zibakcijā, ko rīkoja Zvaigzne ABC, plānoju, kā lai nodibina iepazīšanās aģentūru vientuļām zeķēm, Cēsu pilsētas pamatskolā tikos ar lasītājiem un mēneša noslēgumā uz savas ādas izbaudīju magnētiskās rezonanses procedūru. Gāju bez bailēm – visu, kas jāzina, jau biju izpētījusi, rakstot Naktstauriņu.

Mēneša dziesma: Mötley Crüe – Dr. Feelgood

Jo visu mēnesi pavadīju ar vecajiem, labajiem gabaliem.

 

Uz pārējo mēnešu fona jūnijs aizritēja pārsteidzoši mierīgi… protams, ja neskaita to, ka sasniedzu ļoti cienījamu vecumu – ceturtdaļgadsimtu – un pārmaiņas pēc nolēmu nevis nesvinēt dzimšanas dienu pavisam, bet kopā ar draudzenēm doties uz Alu. (Ja nu kādu interesē – bija ļoti jauki un apsveru domu to atkārtot arī nākamgad.) Redzēju šīgada tiešā nozīmē visskaļāko filmu – Mad Max jauno inkarnāciju, kas man pārsteidzoši labi gāja pie sirds, neskatoties uz to, ka sižeta plānumu veidotāji atsvēra ar milzīgu troksni. Jāņos ārstēju iesnas ar ķiploku grauzdiņiem un jutos mazliet vainīga par to, ka vasara aizkavējusies, – rakstot Zosu māti, jau biju izcēlusi dienasgaismā savu rudens mūzikas pleilisti.

Mēneša dziesma: Zāle – Bišu spiets

Jo negaidīti labs atklājums latviešu mūzikā, turklāt vēl piederas Raiņa un Aspazijas gadam.

 

2. jūlijā oficiāli sākās vasara – es ielipu asfaltā. Kopā ar draugiem nosvinējām jauno rakstnieku foruma Karneola 10 gadu jubileju, un, lai gan pēdējo gadu laikā dalībnieki arvien vairāk izklīst, kur nu kurais, bija ļoti patīkami satikt vismaz daļu no brīnišķīgajiem cilvēkiem, kurus esmu iepazinusi, pateicoties šai vietnei. Un, kad šķita, ka diena vairs nevar kļūt labāka, atceļā divas meitenes mani uzrunāja autobusā, lai pateiktu, cik ļoti viņām patīk Laimes monitorings. Ar to jūlija prieki vēl nebeidzās – mēneša beigās kopā ar tuvākajiem draugiem devos uz Prāta Vētras koncertu Jelgavā, kur pasakaini skaistā naktī kopā ar tūkstošiem citu cilvēku nostaigāju 7 soļus svaiga gaisa. Vēl šis mēnesis man paliks atmiņā ar puķuzirnīšiem, pastaigām parkos un tēju svaigā gaisā. Vienīgā vilšanās – izrādās, tagad ražo neplīstošu burbuļplēvi.

Mēneša dziesma: Prāta Vētra – Lec

Jo vajadzēja pilnmēness nakti un daudzbalsu kori zem klajas debess, lai es saprastu, cik daudz šī dziesma nozīmē.

 

Ja pirmie vasaras mēneši pagāja samērā mierīgi, tad augustā dzīve strauji uzņēma apgriezienus. Deja ieguva konkrētu izdošanas datumu – 7. septembri – ar visām no tā izrietošajām sekām: intervijām, radio un televīzijas raidījumu ierakstiem, pirmajām atsauksmēm blogos un sociālajos tīklos. Sen nebiju bijusi ierauta tik straujā virpulī, taču izbaudīju ik mirkli. Paviesojos Chaula TV un radio Naba raidījumā Vārnu laiks  (un pa ceļam uz studiju iekļuvu autobusa avārijā, kas, par laimi, man beidzās tikai ar izbīli un stiklu pilniem matiem). Pa ilgiem laikiem atkal izbaudīju to brīnišķīgo sajūtu, kas rodas, turot rokās savu grāmatu – skaistu, vēl neatvērtu, pavisam svaigi atvestu no tipogrāfijas. Līdz ar Dejas iznākšanas tuvošanos auga arī satraukums, taču to mazināju ar darbu – pabeidzu Dejas pirmās daļas tulkojumu uz angļu valodu un kā lektore piedalījos latviešu un ukraiņu jauniešu nometnē Don’t Stay Alone, kur stāstīju par grāmatas tapšanu no idejas līdz publicēšanai. Bez Dejas gaidīšanas, protams, bija arī vēl citi nemaz ne tik mazi prieciņi: tiku pie biļetēm uz ļoti gaidītu filmu un mēneša beigās vēlreiz devos izdziedāt balsi Prāta Vētras koncertā – šoreiz Rīgā.

Mēneša dziesma: Prāta Vētra – Meklēt vienam otru

Jo skaistāku noslēgumu vasarai nevar iedomāties.

 

Septembris bija Dejas mēnesis. Par jauno triloģiju stāstīju gan Dzīvītē, gan LR2 raidījumā Lasāmlaiks7. septembrī Zvaigznes grāmatnīcā satiku pirmos lasītājus, intervējos Privātajai Dzīvei… Un tad jau klāt bija grāmatas atvēršanas svētki mēneša vidū. Man vēl joprojām trūkst vārdu, lai izteiktu, cik brīnišķīgi tas bija, taču atmosfēru var noķert caur Spīganas fotokameras objektīvu. Emocijas un ziedu kalni gluži kā izlaidumā, tikai grūti pateikt – pašai savā vai sava bērna. Mierīgākos brīžos iegrimu grāmatu lappusēs un pārlasīju jau labi zināmas vērtības – R. Holdstoka Mitago mežu un E. Kušneres Tomasu Vārsmotāju, un laikam ir tikai likumsakarīgi, ka pēc tam pienāca arī Gredzenu pavēlnieka kārta. Tulkojuma vajadzībām nācās tuvāk iepazīt savu ienaidnieku – pētīju zirnekļu anatomiju, taču bailes tas nav mazinājis. Ar negaidīti siltu un sirsnīgu uzņemšanu mani pārsteidza Mālpils internātpamatskola, un izdevības gadījumā es labprāt kādu laiciņu padzīvotu Mālpils muižā; jau paredzu, ka Mūzis tur pilnīgi satrakotos. Un septembra beigās uz lielā ekrāna noskatījos Rodžera Votersa The Wall koncertfilmu, kas mani kārtējo reizi satrieca tik dziļi, kā to nespēj nekas cits.

Mēneša dziesma: Pink Floyd – In the Flesh?

Jo šeit vārdus nevajag.

 

Kā jau ierasts, oktobris pagāja, gatavojoties NaNoWriMo. Jaunas telpas Gaismas pilī, jauns kalendāru dizains, daudz jaunu dalībnieku… Darba bija pilnas rokas, taču viss ritēja uz priekšu bez aizķeršanās; saglabāt veselo saprātu lielā mērā palīdzēja arī meditācija. 7. oktobrī pie lasītājiem nonāca triloģijas Danse Macabre 2. daļa Zem mākslīgām zvaigznēm, bet nu jau nopriecājos, ka atklāšanas pasākums visām trim grāmatām ir tikai viens, – vēl viens tāds emociju cunami būtu nogāzis mani no kājām. Priecēju ausis ar IAMX jauno albumu (Metanoia; ja vēl neesat noklausījušies, – marš, uz Spotify!), netiku uz Raiena Kīna koncertu Rīgā (jo man vēl jāiemācās paļauties tikai pašai uz sevi, nevis citiem), bet mierinājumam jau laikus sagādāju biļeti uz Hurts koncertu nākamā gada martā; vēl tikai jānoorganizē kompānija. Mūzis, izdzīvojies pa siltajām zemēm, pēc vairāku mēnešu prombūtnes beidzot atgriezās mājās, viešot cerības, ka līdz novembra beigām būšu pielikusi pēdējo punktu Zosu mātei; tās gan izrādījās maldīgas. Oktobra sākumā ciemojos pamatskolā Rīdze, savukārt mēneša beigās devos uz Rīgas Starptautisko skolu, kur angliski runājošai auditorijai pastāstīju gan par savām grāmatām, gan NaNo. Sirsnīgā uzņemšana liek cerēt, ka tur vēl atgriezīšos. Paciemojos pie grāmatu fejas Spīganas un radio Pieci viļņos parunāju par korsetēm un stīmpanku… un 31. oktobra naktī kopā ar rakstniekiem, grāmatu blogeriem un lasītājiem spokojos Zvaigznes ABC grāmatnīcā.

Mēneša dziesma: IAMX – The Background Noise

Jo:

  1. šis ir labākais, kas šogad noticis ar mūziku;
  2. nav daudz dziesmu, ar kurām es tik ļoti identificētos;
  3. visu mēnesi prāta nostūros kūņojās nepareizības izjūta.

 

NaNovembris paskrēja tik ātri, ka nepaguvu ne pamirkšķināt. 1. novembra naktī apsēdos pie klades, pārliecināta, ka šoreiz nesasniegšu 50 000 vārdu atzīmi, taču pabeigšu Zosu māti; Mūzis pasmējās un apgrieza manus plānus otrādi. Tas nozīmē, ka uzvarētāja sertifikāts man ir, bet līdz beigām vēl dažas nodaļas jāuzraksta. Brīžiem kļuva pat mazliet baisi – sevišķi tad, kad nejauši sadūru pirkstu tieši tajā pašā vietā un tikpat reižu kā galvenā varone, turklāt ar līdzīgas piespraudes adatu. Lai gan man pašai nerakstījās tik labi, kā gribētos, NaNo pasākumus bija neredzēti viegli vadīt – šķiet, šogad mans džingls”Sēdi un raksti!”skanēja retāk nekā parasti. 7. novembrī pie lasītājiem nonāca Danse Macabre noslēdzošā daļa Debesu lauskas, bet NaNo virpuļa dēļ straukumam un nervozēšanai vienkārši neatlika laika. Arī tajos brīžos, kad atlīmēju sevi no klades, darāmā netrūka – Jāņa Rozes grāmatnīcu Ziņnesī ieteicu piecas grāmatas tumšajiem novembra vakariem, pirmo reizi apmeklēju Staro Rīga (nav labāka brīža par pēdējo brīdi), skatījos basketbolu (jo Porziņģis) un uzzināju, ka vistaisnākais ceļš uz vīrieša sirdi ir atrodams starp ceturto un piekto ribu.

Mēneša dziesma: The Perishers – Come out of the Shade

Jo es jau vairs nezinu, cik lappušu esmu pierakstījusi, fonā skanot šai dziesmai. Un nevaru begt priecāties par to, cik mīlīgi ir abi galvenie varoņi.

 

Vēl decembra vidū mans iekšējais kalendārs uzstāja, ka ir pavasaris, tomēr nu izskatās, ka ziema ir atcerējusies savus pienākumus (tas ir, man salst rokas pat telpās). Šajā mēnesī piedalījos LU Humanitāro zinātņu fakultātes akustiskajā prozas vakarā, kas patīkami pārsteidza ar plašu literāro un muzikālo dažādību. Pati rakstīt gan atsāku tikai pavisam nesen – pēc NaNo paņēmu nelielu pauzi, lai atkal uzkrātu spēkus un beidzot arī bez sirdsapziņas pārmetumiem palasītu to, ko sarakstījuši citi. Rezultāts: esmu tik dziļi iegrimusi Brendona Sandersona Mistborn pasaulē, ka mani pat aiz matiem neizrautu ārā. Retu reizi man palaimējās loterijā, un decembra sākumā uz lielā ekrāna noskatījos divas trešdaļas no Zvaigžņu karu sākotnējās triloģijas (līdz jaunajai filmai man vēl jātiek). Emocionālajā ziņā mēneša sākums bija visai kalnains, bet nu jau atkal esmu atgriezusies ierastajā ritmā, apsmadzeņoju jaunas idejas un nevaru vien sagaidīt, kad varēšu tās īstenot – gan uz papīra, gan dzīvē.

Mēneša dziesma: Ben Howard – Keep Your Head Up

Jo dzīve ir pārāk īsa, lai to pavadītu ar nokārtu degunu.

 

Kopumā šis gads man ir bijis ļoti košs, straujš un neparedzams. Es darīju daudz ko jaunu, kaut gan agrāk neticēju, ka man tam pietiks drosmes (ballīte kopā ar nepazīstamiem cilvēkiem? Lekcija svešvalodā? Pirmais solis? Nē, nemūžam!). Jā, reizēm atdūros pret zemūdens akmeņiem, taču tā vietā, lai pakluptu un kristu, es iemācījos tos izmantot, lai pakāptos augstāk. To arī novēlu jums, un novēlu daudz smaidīt – tās ir labākās zāles pret visām kaitēm, turklāt ļoti mulsina citus cilvēkus.

Bet nu dodos atpakaļ pie klades, lai pildītu pirmo Jaunā gada apņemšanos. Līdz nākamajam ierakstam vai nākamajam gadam – redzēsim, kas pienāks pirmais!

Šobrīd skan: Disturbed – The Light

About Laura Dreiže

Latvian fantasy & sci-fi writer, author of "The Song of the Dragon", "The Unfinished Kiss", "Happiness by the Mile" and "The Moth". Translator. French philology student with an innate love for language. NaNoWriMo Municipal Liaison for Europe :: Latvia. A professional dreamer. Fantāzijas un zinātniskās fantastikas rakstniece, romānu "Pūķa dziesma", "Nepabeigtais skūpsts", "Laimes monitorings" un "Naktstauriņš" autore. Franču filoloģijas studente ar iedzimtu valodu mīlestību. Tulkotāja. Manā kontā: Rišelas Mīdas "Vampīru akadēmija", "Salnas skartie", "Ēnu pieskāriens"; Veronikas Rotas "Citādie". Latvijas reģionālā pārstāve (ML) vispasaules rakstītāju izaicinājuma NaNoWriMo ietvaros. Profesionāla sapņotāja.
Šis ieraksts tika publicēts Pārdomas. Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

1 Response to Ātrāk, augstāk, stiprāk JEB Gada bilance 2015

  1. sarkanakmens saka:

    Izskatās labi un interesanti. 🙂

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s