Kultūras uzbrukums

Nē, tikai mieru, decembris vēl netuvojas beigām. Es vienkārši mēģinu pierādīt, ka esmu spējīga uzrakstīt vairāk par vienu bloga ierakstu gadā… Turklāt šoreiz man pat ir, par ko rakstīt, – neatceros, kad vēl nedēļas laikā es būtu uzņēmusi tik daudz dažādas kultūras. Nu tad par visu pēc kārtas.

Exhibit A: IAMX koncerts Melnajā Piektdienā, 27.02.2016.

Ja pirms dažiem gadiem man kāds būtu pateicis, ka es salīdzinoši tuvā nākotnē došos uz IAMX koncertu, es būtu viņu nosaukusi nesmukā vārdā un ielīdusi stūrī paraudāt par to, cik cietsirdīgi pasaule par mani ņirgājas. Jo IAMX taču nav dzirdējis pat par Baltijas valstīm, kur nu vēl par Latviju, un es diemžēl vēl neesmu iemācījusies izsaukt savus mīļākos mūziķus šurp ar domu spēku vien (citādi Sleeping at Last ik piektdienas vakaru spēlētu kādā no vietējām koncertzālēm). Bet tad feisbuks paziņoja, ka jaunās tūres laikā gaidāms koncerts arī Rīgā.

…Es diezgan droši varu apgalvot, ka biju pirmā, kas nopirka biļeti. Katrā ziņā tas notika piecu minūšu laikā kopš koncerta izziņošanas brīža.

Te iederētos neliela liriskā atkāpe par to, ko IAMX mūzika man nozīmē un kāpēc tā ir tik svarīga (biogrāfiju un diskogrāfiju gan neatgremošu, tam domāta vikipēdija). Mana pirmā tikšanās ar šī fantastiskā, noslēpumainā un neticami talantīgā mākslinieka mūziku notika pirms gadiem četriem (paldies, Alise!). Atklāti sakot, sākotnēji es nemaz tik ļoti nejūsmoju. Elektronika/industriālais roks/dark cabaret nebija īsti mans lauciņš… Bet es nevarēju pārtraukt klausīties, līdz vienā jaukā brīdī attapos, ka esmu iemīlējusies – neglābjami un neatgriezeniski. IAMX mūzika nav viegli klausāma, tā ir melanholiska, agresīva un, pats galvenais, patiesa. Nevaru iedomāties citu mūziķi, ar kura tekstiem es tā identificētos; šķiet, ka Kriss ir ielīdis mana prāta vistumšākajos stūrīšos un uzrakstījis dziesmas par to, ko tur atrod. Jaunais albums Metanoia vispār ir kaut kas neaprakstāms, un, pirmoreiz dzirdot The Background Noise, es pavisam nevilšus apraudājos – jo šī “fona trokšņa” sajūta mani vajā tik ilgi, cik vien es sevi atceros.

Tātad, koncerts.

Šis bija mans pirmais gājiens uz klubu Melnā Piektdiena (jo pirms tam vienmēr bija slinkums/nepietiekama interese/labākas lietas, ko darīt), bet tagad zinu, ka tur ir tīri forši un labprāt tur atgriezīšos. Mūsu trijotne ieradās vismaz pusotru stundu pirms durvju atvēršanas, tātad kāpņutelpā varējām noklausīties saundčeku (pusotrs koncerts par viena cenu, yay!), atteikties no citu koncertgājēju piedāvātā vīna (jo mūzika tāpat labi deva galvā) un apsvērt ideju paslīdināt zem durvīm lapiņu ar vēlamo dziesmu sarakstu. Un tad jau vērās durvis, tika pārbaudītas biļetes un mēs bijām iekšā.

Pirmo reizi koncertā izbaudīju pirmās rindas priekšrocības, bet esmu droša, ka uz skatuves dzirkstošā enerģija sasniedza arī pēdējās rindas un vēl atlēca no sienām. Setliste bija perfekta, mūzika gāja cauri kauliem un dvēselei (Insomnia mani gandrīz iznīcināja), un redzēt Krisu tik tuvu, ka iespējams viņu aizsniegt (jā, kad vajag, man ir garas rokas)… Joprojām grūti noticēt, ka tas nebija tikai tumšs, psihedēlisks, dziļi personisks sapnis, bet uz galda stāv dažas piemiņas lietiņas, kas atgādina – viss notika pa īstam. Jau tagad gaidu nākamo koncerttūri, jo zinu, ka ar vienu reizi ir par maz. Un, ja šķiet, ka par koncertu esmu izteikusies īsi, tad… nu, tā arī ir, jo to nevar izstāstīt vārdos. Tas ir jāizdzīvo.

Exhibit B: Hurts koncerts Arēnā Rīga, 01.03.2016.

Biļeti uz Hurts koncertu es pavisam spontāni nopirku pagājušā gada oktobrī. Par jauno albumu nebiju sajūsmā (nu jau man tas tīri labi patīk, droši vien esmu pieradusi), bet no sevis tikai daļēji atkarīgu iemeslu dēļ palaidu garām citu koncertu un šo sev uzdāvināju kā mierinājuma balvu. Līdz ar to 1. marta pēcpusdienā ieņēmu vietu fanu rindā pie Arēnas ieejas, kas pēc pacietīgas gaidīšanas rezultējās pirmajā rindā pie pašas skatuves (vēsturisks brīdis!). Iesildītāji uz mani neatstāja nekādu sevišķo iespaidu, bet es vispār uzskatu, ka koncertos mierīgi var iztikt bez iesildītājiem – tā pusstundas pauze starp viņu un vakara galveno mākslinieku uzstāšanos panāk tieši pretējo efektu. Bet viss notika brīnumaini laicīgi, un jau pusdeviņos uz skatuves kāpa paši Hurts.

Pēc Miracle tūres apmeklēšanas 2013. gadā es jau zināju, ko sagaidīt, un to arī saņēmu. Lipīgas melodijas, smeldzīga romantika, nevainojams skatuviskais un muzikālais noformējums, lieliska atdeve no mūziķiem (“Paldies”pēc teju vai katras dziesmas bija īpaši jauks žests, un par baltajām rozēm, kas jau atkal lidoja publikā, nemaz nerunāsim)… Tomēr pirms nieka trim dienām biju skatījusi dzīvajā savu mīļāko mūziķi, un droši vien tāpēc Hurts koncerts izsauca mazāk emociju, nekā būtu izraisījis citkārt. Tiesa gan, rīkli es izdziedāju līdz aizsmakumam un noteikti būšu klāt arī nākamreiz, kad šis audiāli un vizuāli glītais duets ieradīsies Latvijā. Varbūt pat izdosies noķert rozi.

Exhibit C: Ā. Alunāna Jelgavas teātra pirmizrāde – Tenesijs Viljamss “Vasara un dūmi”, 04.03.2016.

Man patīk iet uz teātri, taču es to daru reti, jo ir grūti atrast kaut ko, kas mani interesētu (turklāt man ir alerģija pret iestudējumiem iz sērijas “ei, kā būtu, ja mēs pārceltu “Makbetu” WWII laikā/mūsdienās/kosmosā?”). “Vasaru un dūmus”man izreklamēja jau dažus mēnešus pirms pirmizrādes, un, tā kā vienu no lomām spēlē man ļoti labi pazīstams cilvēks (sveika, misis Besita!), nebija variantu tupēt mājās. Tā nu piektdienas pēcpusdienā devos uz Jelgavas Kultūras namu.

Ja neskaita dažus sīkumus (piemēram, Džona lomas atveidotāja indevi saskaldīt teikumus tik sīki, ka ik pāris vārdiem seko dziļdomīga pauze), es izrādi izbaudīju – krietni vairāk nekā labu daļu lielo teātru iestudējumu. Par laimi, režisore ir palikusi uzticīga oriģinālam – ja darbība notiek 1916. gadā, tad kostīmi un dekorācijas ir atbilstošas šim laikposmam un neviens nelien ārā no ledusskapja (jā, “Uguns un nakts”, es runāju par tevi). Īpaši man patika milzīgā eņģeļa skulptūra skatuves vidū, kas palika izgaismota arī tad, kad pārējā skatuve satumsa un mainījās ainas. Runājot par pašu izrādi, – varu vien apbrīnot T. Viljamsa prasmi izstāstīt skumju stāstu tik viegli, bez pārmērībām un “tagad jūs man visi raudāsiet!” Stāsts ir par nesatikšanos, par to, kā mainās laiks un mēs maināmies tam līdzi… un tas nav nekas slikts. Tikai ir jāpaiet laikam, lai to saprastu.

Pēc kultūras uzņemšanas kaut kas ir arī jādod pretī, tāpēc pagājušo nedēļu pavadīju, apciemojot skolas un bibliotēkas Ķekavā, Tirzā un Gulbenē un runājot ar jauniešiem par literatūru (gan lasīšanu, gan rakstīšanu). Un tagad pēc tik intensīvām divām nedēļām manī ir palikusi tikai viena kultūra – baktērijas. Vai vīrusi. Lai kā arī būtu, gripa ir riebīga padarīšana un man gribas satīties segā un ignorēt pasauli kādu nedēļu vai divas – bet, protams, kas tāds ir iespējams tikai sapņos. Tā nu es lielos daudzumos patērēju ingveru, citronus, Theraflu un grāmatas (kas, manuprāt, ir galvenās zāles) un domāju par veselību un pavasari. Un jauniem rakstu darbiem, bet par to citreiz. Tagad jāpagatavo nākamā tēja.

Šobrīd skan: Tegan and Sara – Closer

Advertisements

About Laura Dreiže

Latvian fantasy & sci-fi writer, author of "The Song of the Dragon", "The Unfinished Kiss", "Happiness by the Mile" and "The Moth". Translator. French philology student with an innate love for language. NaNoWriMo Municipal Liaison for Europe :: Latvia. A professional dreamer. Fantāzijas un zinātniskās fantastikas rakstniece, romānu "Pūķa dziesma", "Nepabeigtais skūpsts", "Laimes monitorings" un "Naktstauriņš" autore. Franču filoloģijas studente ar iedzimtu valodu mīlestību. Tulkotāja. Manā kontā: Rišelas Mīdas "Vampīru akadēmija", "Salnas skartie", "Ēnu pieskāriens"; Veronikas Rotas "Citādie". Latvijas reģionālā pārstāve (ML) vispasaules rakstītāju izaicinājuma NaNoWriMo ietvaros. Profesionāla sapņotāja.
Šis ieraksts tika publicēts Apskati, Mūzika, Pasākumi ar birkām , , , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

1 Response to Kultūras uzbrukums

  1. Atpakaļ ziņojums: Baltā strīpa JEB Gada bilance 2016 | Skribelētājas piezīmes

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s