Tev NAV izvēles! JEB Karneolas seminārs 2013

Image

Kad šorīt pamodos (dīvainā kārtā – pati savā gultā), man ausīs skaļi un skaidri skanēja: “Pār kapiem laižas melnas vārnas…” Pagāja brītiņš, iekams kļuva skaidrs, ka dziesma skan man galvā, nevis dueta izpildījumā, kas seminārā mūs regulāri priecēja ar muzikālo pavadījumu un modināja no rītiem. Tajā brīdī pa īstam sapratu, ka esmu atgriezusies mājās un atvaļinājums no realitātes ir noslēdzies. Pilnīgi droši varu teikt, ka tik lieliski man šogad vēl nebija gājis.

Svelmainajā ceturtdienas pēcpusdienā kopā ar citiem rīkotājiem devos uz Ķeipenes Kino muzeju, lai iekārtotu semināra vietu. Pēc gandrīz divām stundām smacīgā autobusā ātri vien sapratām, ka nebūsim spējīgi gāzt kalnus, tā nu labu daļu priekšdarbu atlikām uz nākamo rītu un pavadījām laiku, lomās lasot Skroderdienas Silmačos (nekad nebiju gaidījusi, ka a) mani uz kaut ko tādu pierunās un b) kļūšu par Bebeni) un Trīnes grēkus. Arī lēmums pusvienpadsmitos vakarā kātot 6 km uz ezeru bija negaidīts, taču īsti laikā. Nekad nebiju peldējusies naktī un no ūdens vērojusi krītošās zvaigznes, un tas bija viens no skaistākajiem brīžiem, ko esmu piedzīvojusi. Tas noteikti jāatkārto (tikai, vēlams, bez naksnīgiem tusētājiem, kuri mēģina mums sastādīt kompāniju, kaut gan arī tas bija visai jautri).

Īsi pēc atgriešanās semināra vietā (ap pusdiviem naktī) mūs pārsteidza negaiss, tā nu no teltīm pārcēlāmies gulēt iekšā. Gaismu un skaņu šovs krietni pabojāja manu naktsmieru (lasiet – man beidzot bija 48 stundu diena, un tas nav tik forši, kā biju cerējusi). Ap to laiku, kad beidzot laidos snaudā, jau skanēja modinātājs un nācās steigties, lai paspētu sakopt telpas un mierīgu sirdi varētu sagaidīt semināra dalībniekus. Laiks skrēja, un nepaguvu ne attapties, kad autobusa pieturā ar apskāvieniem un priecīgiem sveicieniem sagaidījām jautri čalojošu  jauno rakstītāju pulciņu. Muzeja ābeļdārzs ātri pārtapa telšu pilsētiņā, un pēc sadalīšanās komandā (mani oranžie, jūs esat vislabākie!), iepazīšanās spēles (cilvēku bingo) un pusdienām svaigā gaisā sākās pirmā nodarbība, ko vadīja rakstniece Laura Vilka – īsa lekcija par šausmu stāstu rakstīšanu, kam sekoja komandu darbs. Katra komanda izvēlējās vienu sižeta skeletu (manējiem tika geokešings pamestā slimnīcā), kas katram jāizvērš īsstāstā. Vēlāk bija interesanti klausīties, kā vienu un to pašu pamatsižetu katrs ir uzrakstījis ar citiem tēliem, citu noskaņu un iznākumu. Es pati nebiju gaidījusi, ka semināra ietvaros kaut ko uzrakstīšu, taču pašlaik manā kladē sēž 4,5 lpp. šausmenīte, ko pēc labošanas pat varētu rādīt lasītājiem. Paldies Laurai par nodarbību!

Pēc vakariņām diena turpinājās ar ļoti vērtīgu darbnīcu Kārļa Kalniņa izpildījumā par uzstāšanos publikas priekšā un sava darba lasīšanu. Neiesaistījos tik ļoti, kā būtu gribējusi, tomēr labprāt piedalītos arī turpmākās darbnīcās par šīm tēmām. Pēc tam – nakts trasīte/orientēšanās pa semināra teritoriju, un tad daļa dalībnieku pulcējās pie ugunskura uz Kārļa nodarbības turpinājumu, savukārt nogurušākie (tādi kā es) devās iekšā vai uz telti, lai izgulētos.

Nekad agrāk nebiju gulējusi teltī, bet tagad zinu, ka man tas patīk un gribu vēl (tikai guļammaisu vajadzētu vēl drusku siltāku). Pēc rīta rosmes un brokastīm pulcējāmies iekšā uz manu lekciju par izpētes darbu, kas jāveic, pirms uzsākt rakstīšanu, kā arī par stereotipiskiem tēliem un kā no tādiem izvairīties. Biju patīkami pārsteigta, cik aktīvi klausītāji uzdeva jautājumus un dalījās pieredzē (sevišķi aizdiskutējāmies par sērošanu un tās attēlošanu daiļdarbos). Drīz būs pieejama arī dalībnieku sagatavotā tēlu anketa.

Tūlīt pēc manas lekcijas pievērsāmies fantāzijas valodniecībai un Ingus Macata vadībā no skaņas nonācām līdz pirmajam vārdam pašu radītā valodā. Mēļrade man joprojām ir sava veida mistērija, tomēr tagad nojaušu, no kura gala sākt, ja/kad pašai nāksies tai pievērsties nopietnāk (un kam lūgt palīdzību). Arī saruna par afrikāņu un aborigēnu valodu īpatnībām bija aizraujoša.

Pēc intensīvā darba vairums dalībnieku devās piknikā pie ezera, tomēr daži (tai skaitā es) palika semināra vietā veikt priekšdarbus noslēguma pasākumam. Ne mirkli nenožēloju, ka nebraucu kopā ar pārējiem, jo palicēju starpā risinājās dažas no saturīgākajām sarunām visā semināra gaitā. Tagad šķiet, ka dažus dalībniekus saprotu un pazīstu labāk, un man tas ļoti patīk.

Vakarā – priekšlasījumi un lietus. Šogad vislielāko vilšanos man sagādāja zemā aktivitāte priekšlasījumos. Savu darbu fragmentus nolasīja tikai aptuveni puse dalībnieku, tikai grūti pateikt, kādēļ tā. Tomēr starp dzirdētajiem darbiem pavīdēja īstas pērles. Sevišķi man atmiņā iespiedās īsie darbi – Andas oranžā vēstule un Rūdolfa stāsts “Apelsīni” –, kuros ļoti novērtēju kodolīgumu un autoru oriģinālo skatījumu, turklāt “Apelsīnos” savā ziņā atpazinu pati sevi. Paldies visiem, kuri ar saviem garabērniem iepazīstināja pārējos!

Trešais rīts uzausa pelēks un pārāk ātri. Kaut gan pati biju sagurusi un varēja just, ka dalībnieki ir arvien grūtāk izvelkami no guļammaisiem, vēl nebiju gatava no visiem atvadīties. Par laimi, līdz tam brīdim vēl bija palikušas veselas divas nodarbības. Visupirms Edītes Sarvas vadībā mācījāmies sniegt konstruktīvu kritiku, un vēlāk rakstniece Ieva Melgalve nolasīja lekciju “Stāsts kā pārmaiņas”, no kuras paņēmu līdzi dažas vērtīgas atziņas, sevišķi par stāsta pasaules būvēšanu, jo tieši ar to pašlaik nodarbojos. Pēc tam jau bija laiks noslēguma runām, diplomiem, uzvarētājkomandas apbalvošanas (zilie, apsveicu jūs, bet oranžie tik un tā ir vislabākie!), kliņģerim un kopbildei. Un tad pēc sirsnīgām atvadām dalībnieki izklīda katrs uz savu pusi. Šoreiz gan gādāsim, lai līdz nākamajai tikšanās reizei nevajadzētu gaidīt veselu gadu.

Nobeigumā vēlos pateikt lielumlielu PALDIES lektoriem un dalībniekiem, kurus seminārā iepazinu vai satiku jau atkārtoti! Un īpašs paldies rīkotājiem. Jūs esat tie cilvēki, ar kuriem esmu gatava doties jebkur un tur pavadīt jebkādu laika posmu.

Šobrīd skan: Birdy – Wings

Advertisements
Publicēts iekš Pasākumi, Rakstīšana | Birkas , , , , , , | 1 komentārs

Rediģēšana trīsarpus cēlienos

Image

Lekcija nolasīta Karneolas radošā semināra 2012 ietvaros.

I cēliens

Kas ir rediģēšana, ko tā ēd un kāpēc tā ir vajadzīga?

Ja ne visi, tad vismaz daļa no mums jau pazīst brīnišķīgās izjūtas, kas pārņem, kad ir pielikts pēdējais punkts stāstam vai romānam. (Ja vēl neesat to jutuši, neraizējieties, pienāks arī jūsu laiks!) Pasaule no drūmas bedres vienā acumirklī kļūst gaiša un saulaina, un jūs varat apzvērēt, ka jums seko disnejiski putnu kori un dzied “Odu priekam”. Jūs esat pārliecināti, ka līdz ar šo maģisko pēdējo punktu esat pilnīgi pabeiguši darbu un tagad tas ir tikpat kā iecirsts akmenī. Nav nepieciešamas nekādas izmaiņas, un jūs droši drīkstat ķerties pie nākamās spožās idejas.

Diemžēl tas, kas pēc pabeigšanas šķiet ideāls meistardarbs patiesībā visbiežāk izskatās visai briesmīgi.

Rakstīšanas un rediģēšanas attiecības varētu definēt šādi – tas ir kā vispirms apēst saldējumu un pēc tam to noskalot ar kārtīgu šķīvi kāpostzupas. Īsumā – rediģēšana nozīmē darba nopulēšanu un to kļūdu izlabošanu, kas rakstīšanas procesā paslīdējušas garām nepamanītas un bojā stāstu. Neizklausās nemaz tik traki? Tad ļaujiet man prieku sabojāt vēl mazliet. Rediģēšanas laikā darbs tiek saplosīts, salikts atpakaļ un puņķu un asaru pavadībā saplosīts vēlreiz, un procesa gaitā to bieži vien gribas izdzēst, sadedzināt, aprakt vai izbarot niknam pelikānam. Bet neraizējieties – tas ir pilnīgi normāli (nu, varbūt izņemot pelikānu).  Rediģēšana nodrošina, ka beigās jūsu darbs lasītājam sagādās prieku, nevis uzdzīs vēlmi mest grāmatu pret sienu vai (ekstrēmos gadījumos) pašam dauzīt galvu pret radiatoriem.

Atbildot uz ievadā uzdoto jautājumu – rediģēšana ēd rakstnieku dvēseles. Lielos daudzumos.

II cēliens

Mana rediģēšanas recepte: gandrīz nesāpīgs ceļš no haosa līdz lasāmam manuskriptam

0,5. solis
Pēc tam, kad esmu uzrakstījusi pēdējo vārdu un fiksējusi darba pabeigšanas datumu un laiku, es apmēram divpadsmit stundas klīstu apkārt kā Dieva nepieņemta dvēsele un nobirdinu vismaz pāris asaras (vēlams, tējas krūzē). Šo etapu jūs noteikti drīkstat izlaist. Apziņa, ka vairs nevarēties sekot varoņiem jaunos piedzīvojumos, autoru dzen depresijā, tomēr nomācošais vairākums nerakstošo cilvēku to nesapratīs (un vēl lielāku daļu tā kaitinās, jo viņi nav pieraduši sērot par iztēles augļiem, jo vairāk tad, kad tie beidzot atstājas). Turklāt nebēdājiet! Rediģējot jūs tēlus apciemosiet tik bieži, ka drīz vien vairs nemaz negribēsiet viņus samīļot.

1. solis
Kad šņaukāšanās fāze ir beigusies, laiks par darbu aizmirst. Pirms ķerties klāt labošanai, stāstam ir jānostāvas tāpat kā labam vīnam. Tikai atšķirībā no vīna stāsts nostāvēšanās laikā pats sevi neuzlabo. Šis solis ir nepieciešams, lai jūs atsvešinātos no sava garabērna un vēlāk spētu uz to paraudzīties iespējami objektīvi un ieraudzīt kļūdas, kas tūlīt pēc pabeigšanas nav pamanāmas.

Nav vienota viedokļa par to, cik ilgam laikam jāpaiet no darba pabeigšanas līdz rediģēšanai, bet tiem vajadzētu būt vismaz diviem mēnešiem. Es klades parasti atstāju mierā apmēram pusgadu, līdz tās ir uzkrājušas pienācīgi biezu putekļu kārtu. Tad zinu, ka ir pienācis laiks tās izcelt no plaukta, atkal sastapt varoņus un šausmināties par to, ko esmu uzrakstījusi.

1.5. solis
Šis etaps attiecas uz tiem rakstītājiem, kuri, tāpat kā es, ir uzticīgi pildspalvai un papīram. Rakstīšanai ar roku piemīt gan pozitīvas, gan negatīvas iezīmes. Pirms īstās rediģēšanas stāstu ir jāpārraksta datorā, kas ir papildu darbs, taču vienlaikus jau ir iespējams atzīmēt problemātiskās vietas un veikt pirmās korekcijas (galvenokārt izlabot pareizrakstības, pieturzīmju un stila kļūdas). Tas gan nenozīmē, ka tiekat atbrīvoti no nākamā soļa.

2. solis
Kad darbs ir ar lielākām vai mazākām grūtībām iedzīts datorā, to vajag atkal izdabūt ārā. Jā, tas nozīmē ieguldīt līdzekļus papīrā un printera tintē, bet rediģēšana datorā ļoti nogurdina acis. Turklāt izprintētā veidā manuskripts vairāk līdzinās grāmatai, un kurš gan no mums nav sūdzējies par kļūdām, ko pamanījis jau izdotos darbos? Un noteikti nopērciet sarkanu pildspalvu… vai varbūt veselu komplektu.

3. solis
Beidzot sagatavošanās darbi ir pabeigti un var ķerties pie rediģēšanas. Es to parasti veicu divos piegājienos:
→ pirmajā pārlasīšanas reizē koncentrējos uz valodas problēmām: drukas kļūdām, nepareizām pieturzīmēm un neveiklu stilu. Ja vajadzīgs, saīsinu teikumus (jo kurš gan grib lasīt teikumu veselas lappuses garumā), nolietotas metaforas iespēju robežās nomainu ar tādām, kas neož kā otrā svaiguma store, un skatos, lai vienmēr būtu skaidrs, ko esmu gribējusi pateikt. Paralēli šiem labojumiem atzīmēju vietas, kur nepieciešamas nopietnākas korekcijas;
→ otrajā piegājienā pievēršu uzmanību tām nepilnībām, kas saistītas ar sižetu un tēliem. Tās iekļauj nesakritības tēla raksturā; ainas, kas nekur neved un tātad ir bezjēdzīgas, nesakritības sižetā (piemēram, vienā lappusē tēls pieceļas, bet nākamajā – pieceļas vēlreiz). Šajā etapā notiek vislielākās izmaiņas – es pēc vajadzības izņemu un pievienoju ainas, lai labāk atklātu tēlu raksturu, grāmatas pamatdomu un sakoncentrētu sižetu, lai lasītājam nerastos iespaids, ka viņš maldās uz riņķi un nekur nenokļūst.

4. solis
Šajā brīdī jūs beidzot iegūstat papildspēkus. Ja viss noritējis pareizi, tad tagad jūsu darbs vairs neatgādina duļķainu dīķi. Tomēr tas vēl nav nopulēts kā kristāliņš. Tā kā autors savā stāstā pavada visvairāk laika un to ir ļoti iemīļojis, tad viņam pat pēc ilgas atkāpšanās ir grūti darbu novērtēt pilnīgi objektīvi. Tāpēc ir vēlams atrast vismaz vienu (ideālā gadījumā – vairākus) cilvēkus (beta-lasītājus), kuri būtu ar mieru darbu rūpīgi izlasīt un norādīt uz tām vietām, kur joprojām vajadzīgi uzlabojumi. Šeit nederēs jūsu labākie draugi, kuri vienmēr ir gatavi jūs slavēt. Ģimenes locekļi bieži vien ir vēl ļaunāki. Protams, abos iepriekšminētajos gadījumos ir iespējami izņēmumi (piemēram, es visskarbāko kritiku saņemu no brāļa), bet objektīvus beta-lasītājus bieži var atrast rakstnieku forumos internetā. Beta-lasītāju komentāri bieži atklāj brīnumu lietas, un izrādās, ka esat palaiduši garām acīmredzamas kļūdas. Protams, galavārds vienmēr pieder autoram un viņš var neklausīties ieteikumos, bet, ja uz vienu un to pašu problēmu norāda vairāki lasītāji, tad ir vērts viņos ieklausīties.

Pēc atkārtotas darba uzlabošanas un neiztrūkstošām histērijas lēkmēm vēlreiz to rūpīgi pārlasiet, lai redzētu, kā jaunās ainas iekļaujas stāstā un kur vajadzīgas korekcijas. Nosūtiet jauno variantu beta-lasītājiem un sagaidiet atbildi. Atkārtojiet, cik reizes nepieciešams.

5. solis
Apsveicu! Jūs esat pabeiguši rediģēšanu, un darbs ir tik gatavs, cik iespējams. Noteikti to nosviniet. Tālāk varat stāstu dāvināt draudzenei, izmantot iekuriem vai sūtīt jūsu izvēlētai izdevniecībai. Uzdāviniet sev matu audzēšanas ziedi, lai atgūtu izplēstos matus.

III cēliens

Biežāk sastopamie kaitēkļi un kā ar tiem cīnīties

Gramatika un valoda

  • Ortogrāfija un interpunkcija. Šeit palīgā nāks latviešu valodas mācību grāmata, ko daļa no jums pēc 12. klases beigšanas noteikti priecīgi aizmirsa/izmeta/nodeva labdarībā. Sliktas ziņas tiem, kuriem nepatīk latviešu valodas stundas – izdevniecībā redaktora pienākums nav jūsu vietā salikt visas izlaistās pieturzīmes. Iesaku pa rokai turēt arī citas informatīvas grāmatas.
  • Teikumu uzbūve. Jau minēju iepriekš – lasītājs aizelsīsies, ja nāksies lasīt teikumu, kas ir izstiepies pa veselu lappusi. Vēl trakāk – viņš būs aizmirsis sākumu. Rakstīšana nav sacensība, kurš uzrakstīs garāku teikumu, tāpēc īstos milzeņus derētu saskaldīt sīkāk. Tāpat der atcerēties, ka ir slikts stils iesākt teikumu ar saikli.
  • Viensaknes vārdi un vārdu atkārtošanās. Sekojiet, lai vienas rindkopas robežās neatkārtotos vārdi ar vienādu sakni, piemēram: “Viņš atgūlās gultā, kur jau gulšņāja ruds kaķis. Negribēdams gulētāju iztraucēt, viņš nogūlās pašā guļvietas malā.” → “Viņš atlaidās gultā, kur jau zvilnēja ruds kaķis. Negribēdams snaudēju iztraucēt, viņš iekārtojās pašā malā.” Izmantojiet iespējami daudz sinonīmu, lai darbu padarītu bagātīgāku.
  • Mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi. Iespējami izvairieties no jau novazātu līdzekļu lietojuma. Kurš salīdzinājums jums pašiem šķiet saistošāks: “velkas kā gliemezis” vai “velkas kā depresīvs bruņurupucis”? Oriģināli izteiksmes līdzekļi darbu no gluži vai uzcels no miroņiem. Tāpat fiksējiet, kādus vārdus izmantojat ļoti bieži (piemēram, kāds varonis to vien dara kā smīn) un centieties tos mazliet paretināt.
  • Par katru teikumu sev pajautājiet: vai tas ir obligāti nepieciešams? Vai tas kaut ko pasaka par varoņiem vai attīsta sižetu? Nav vajadzīgs aprakstīt katru sīkāko varoņa kustību, apģērba gabalu, akmentiņu auskarā. Šādi sīkumi tikai nogurdina lasītāju. Ja varone bēg no slepkavas, tad lasītājam ir vienalga kas ir viņas džinsu dizaineris un cik centimetrus gara ir kleitas šlepe. Protams, situācija mainās, ja viņa tajā sapinas un paklūp.

Tēli

  • Pārbaudiet, vai tēls stāsta gaitā nemaina acu un matu krāsu, rasi, vecumu un dzimumu. Ja viņš ieliek kontaktlēcas vai veic dzimummaiņas operāciju, tad paskaidrojiet to.
  • Pārbaudiet varoņu vārdus. Reizēm gluži kā sabojātajos telefonos tēls stāsta gaitā vairākkārt nomaina vārdu, piemēram, no Maikla kļūst par Maiku un tad – par Mikiju.
  • Vai varonis rīkojas atbilstoši savam raksturam? Tēls, kurš ir prezentēts kā nopietns un nerunīgs, noteikti neapstāsies ielas vidū un neizplūdīs asarainā, poētiskā monologā par to, cik šovakar skaists saulriets (pat ja tas tiešām IR skaists).
  • Tāpat kā par teikumiem, arī par tēliem sev jautājiet: vai šis varonis kaut ko dod stāstam? Ja viņš parādās tikai vienā vai dažās epizodēs (un pārsvarā kalpo lasītāju uzjautrināšanai), tad labāk viņu vai nu dzēst, vai sapludināt ar kādu nozīmīgāku tēlu.

Sižets

  • Ainu struktūra. Katrai ainai ir jābūt kā nelielam stāstam: to veido ekspozīcija, kāpinājums, kulminācija un atrisinājums. Katrā ainā ir jābūt iekļautam konfliktam, kas virza uz priekšu kopējo sižetu. Ja varoņi tikai runā riņķī un apkārt, tad kaut ko vajadzētu mainīt.
  • Infoblāķi. Tie bieži vien sākas ar vārdiem “Kā zināms…” un izklāsta visu, ko lasītājs NEZINA par pasaules uzbūvi, to apdzīvojošajām rasēm un kultūrām, tehnoloģiju darbības principiem, notikumiem pirms stāsta sākuma un tā tālāk, un tā joprojām. Labākajā gadījumā tā ir tikai viena gara nodaļa vienlaidus teksta, bet sliktākajā – atkārtojas visa darba garumā. Šādus blāķus ir jāsaskalda un informācija lasītājam jāiebaro pa daļām, citādi viņam var rasties sajūta, ka ir atgriezies skolas solā.
  • Kontinuitāte. Sekojiet, lai sižeta pavērsieni vestu uz iecerēto atrisinājumu un nepaliktu karājamies gaisā. Ja sākumā pieminat kādu pavedienu, kas ved pie atbildes (vai ir māneklis), par to vēlāk nedrīkst aizmirst. Tāpat ir derīgi izveidot laika līniju, lai saprastu, kad kas notiek. Pēc tam, kad varoņi ir pastaigājušies pilnmēness apspīdētā pludmalē, nevar sekot skaidra, bet piķa melna nakts.
  • Balanss starp spriedzi un atelpas brīžiem. Pat trilleros un šausmu romānos, kas rakstīti ar vienu mērķi – kutināt lasītāja nervus, nekad nav tā, ka grāmata no vāka līdz vākam ir pilna spraigas darbības. Pārliecinieties, vai esat to atšķaidījuši ar “klusajām ainām”, kuru laikā gan varoņi, gan lasītājs var atvilkt elpu.
  • Trešo reizi tas pats jautājums: vai aina virza sižetu? Ja tā neatklāj varoņu personību vai neiekustina darbību, tad no tās nav jēgas. Saprotu, ka ļoti gribas uzrakstīt par tēlu piedzīvojumiem pludmales ballītē, bet, ja darba centrā ir sērijveida slepkavas medības, tad diez vai šāda aina iederēsies. Ja kādai no sižeta līnijām trūkst paskaidrojuma, pievienojiet ainu, kas to sniegtu. Ja kāda aina bremzē sižeta attīstību, tad izdzēsiet to. Esiet nežēlīgi, darbs no tā tikai iegūs.

Lūk, šie ir paši galvenie punkti, kas jāpatur prātā, rediģējot stāstu. Manā pieredzē labošanas laikā darba apjoms parasti samazinās, līdz šķiet, ka no romāna pāri paliek īsstāsts, bet tas tikai nozīmē, ka darbs ir sakoncentrēts un atbrīvots no visa liekā.

Un te – solītais bonuss, Rediģēšanais Galvenais Bauslis:
Ja šaubies, tad griez ārā.
Tas attiecas gan uz teikumiem, gan aprakstiem, varoņiem un ainām. Ja jūs pie kāda no tiem apstājaties un sākat gudrot, vai to atstāt vai dzēst, tad dzēsiet. Bez jautājumiem. Par to, kas ir svarīgs, šādas pārdomas neradīsies.

Publicēts iekš Rakstīšana | Birkas , | Komentēt

Karneolas radošais seminārs 2013

Image

Vai tev rakstīšana ir tikpat nepieciešama kā elpošana? Vai esi iedomājies, ka būtu jauki satikt domubiedrus un uz dažām dienām doties atvaļinājumā no realitātes? Vai vēlies uzlabot savas prasmes, piedalīties radošās aktivitātēs, pie ugunskura klausīties citu jauno autoru darbus un palasīt pats savējo? Un pēc tam doties mājup ar pilnu somu jaunu ideju un enerģijas to īstenošanai? Ja tā, tad Karneolas radošais seminārs 2013 ir tieši tas, kas tev vajadzīgs!
Kas ir Karneolas radošais seminārs?
Karneolas radošais seminārs ir trīs dienas ilgs pasākums, ko rīko amatierrakstnieku forums Karneola (www.karneola.lv). Šogad tas notiks jau 5. reizi. Ideja par šādu notikumu dzima 2009. gadā, kad vairāki foruma biedri nosprieda, ka būtu patīkami tikties ne vien virtuālajā vidē, bet arī dzīvē, un to apvienot ar literāro prasmju izkopšanu. Projekts ātri vien guva atsaucību, un 4. seminārā pulcējās jau vairāk nekā 20 dalībnieki no visas Latvijas. Pasākuma ietvaros notiek ar rakstniecību saistītas lekcijas un meistardarbnīcas, tiek doti radoši uzdevumi iztēles veicināšanai un rīkoti priekšlasījumi, kā arī daudz kas cits.
Kad tas notiks?
Karneolas seminārs 2013 notiks šī gada 9. – 11. augustā.
Kur tas notiks?
Šogad Karneolas saimi savās draudzīgajās telpās uzņem Ķeipenes Kino muzejs (“Dzelzceļa stacija”, Ķeipene, Ogres novads, LV-5062).
Kā turp nokļūt?
Ar autobusu Rīga-Suntaži-Ērgļi. Piektdien, 9. augustā, plkst. 10.00 pulcēsimies Rīgas autoostā un ar autobusu plkst. 10.40 brauksim līdz pieturai “Ķeipene”. Tur gaidīs semināra rīkotāji un pavadīs līdz norises vietai. Biļetes cena vienā virzienā: 2,50 Ls.
Atgriešanās no Ķeipenes notiks svētdien, 11. augustā, ar autobusu plkst. 15.19.
Cik tas maksā?
Dalības maksa ir 15 Ls. Tajā nav iekļauti ceļa izdevumi.
Kādas aktivitātes seminārā ir paredzētas?
Semināra plānu var aplūkot šeit: plāns
Ir paredzētas radošās darbnīcas, diskusijas, komandu uzdevumi, kā arī priekšlasījumi, laiks rakstīšanai un citi aizraujoši pasākumi.
Kur paliksim pa nakti?
Ir pieejamas telšu vietas, tā nu visiem gribētājiem ir iespēja pārnakšņot teltī. Pamatā gulēšana ir paredzēta ārā, bet, ja ir veselības problēmas vai nav vēlmes gulēt teltī, savu guļvietu varēs novietot arī zem jumta.
Ko ēdīsim?
Semināra organizatori būtu pateicīgi, ja tie, kas varētu atvest kādus produktus, savlaicīgi pieteiktos un paziņotu, ko varētu piegādāt. Mūs interesē kartupeļi, burkāni, gurķi, tomāti. Būtībā viss, no kā var uztaisīt ko ēdamu, jo paši kopīgiem spēkiem arī ēst gatavosim.
Kas jāņem līdzi?
Viss, kas būtu nepieciešams pārgājienā. Noteikti nedrīkst aizmirst:
  • telti un plēvi, ko zem tās paklāt (ja vēlies nakšņot ārā);
  • matraci un guļammaisu;
  • maiņas drēbju kārtu, džemperi vēsākam vakaram, lieku zeķu pāri, cepuri aizsardzībai no saules;
  • peldkostīmu;
  • rakstāmpiederumus un kladi, un/vai datoru;
  • ēšanas piederumus (bļodiņu, karoti, dakšiņu, krūzi);
  • higiēnas piederumus;
  • sev nepieciešamos medikamentus (ja tādi ir), pretodu līdzekli;
  • kabatas lukturīti nakts trasei;
  • materiālu priekšlasījumiem (ne vairāk kā 1000 vārdu apjomā).
Kā pieteikties semināram?
Pieteikšanās anketa ir atrodama šeit: anketa
Jau laikus iepazīsties ar semināra kārtības un drošības noteikumiem: noteikumi
Ierodoties ar savu parakstu apstiprināsi, ka esi tos izlasījis un tos nepārkāpsi.
Vai drīkstu piedalīties, ja esmu nepilngadīgs?
Ja vecāki to atļauj, tad pilnīgi noteikti! Vispirms iepazīstini viņus ar semināra plānu, noteikumiem un norises vietu, kā arī aizpildi pieteikuma anketu. Tāpat vecākiem ir jāparaksta atļauja, kas atrodama šeit: vecāku atļauja
Parakstītā atļauja ir jāņem līdzi un pirms izbraukšanas jāuzrāda atbildīgajai personai, citādi nevarēsim uzņemt dalībniekus, kas jaunāki par 18 gadiem.
Līdz kuram datumam var pieteikties?
Pieteikumus pieņemam līdz 28. jūlijam.
Vai mamma/tētis/vecmāmiņa/utt. drīkst braukt man līdzi?
Jā, protams!
Man ir vēl kāds jautājums, uz kuru šeit nav atbildēts. Ko man darīt?
Jautājumu un neskaidrību gadījumā raksti semināra pavedienā Karneolā šeit vai vērsies pie semināra rīkotājiem: Lienes (kvvva@inbox.lv), Ingus (ingus.macats@gmail.com) vai Lauras (laura.dreize@gmail.com). Pēc iespējas ātri tev atbildēsim!
Karneolas radošajā seminārā brīvā, draudzīgā gaisotnē runāsim par to, kas mums ir pats svarīgākais: rakstīšanu. Trīs dienu laikā kopā izkopsim savas prasmes, iegūsim jaunus draugus un dosimies mājās ar varenu radošās enerģijas lādiņu. Mēs tevi gaidām!
Publicēts iekš Pasākumi, Rakstīšana | Birkas , , , | Komentēt

Bakalaurs à la française (un citi sadzīves sīkumi)

Tā kā pēdējo ierakstu veicu februārī un nu jau jūnijs iet uz beigām (vai vidu, kā man šodien paskaidroja), jūtu nepieciešamību atskaitīties, ka joprojām esmu dzīva. Šie mēneši ir bijuši ļoti bagāti gan darbu, gan domu ziņā, un šovakar ir pienācis īstais brīdis sakārtot un pierakstīt iespaidus. Vai, izsakoties īsāk, man vienkārši gribas parunāt par sevi.

Pats svarīgākais no visa: esmu beigusi mācības universitātē. Vēl jāsagaida izlaidums un jāsaņem diploms, bet faktiski esmu kļuvusi par humanitāro zinātņu bakalauru franču filoloģijā. Skan smalki, vai ne? Joprojām grūti noticēt, ka esmu nomocījusi visus četrus studiju gadus. Tiesa, pasniedzēji ar saviem starpkatedru konfliktiem šo procesu neatvieglināja un parūpējās, lai topošie franču filologi gūtu sevišķu rūdījumu (man šķiet, ka pēc HZF pieredzes mani vairs nekas nespēs pārsteigt). Atklāju, ka pasniedzēji bez mūsu ziņas var mūs pieteikt kā dalībniekus zinātniskā konferencē, ka maija pirmajā nedēļā lekcijas joprojām notiek pēc aprīļa grafika un vislabākā kritika tiek izpausta pēc principa: “apsveicu, darbā ir maz kļūdu –> kļūda, kļūda, nepiedodama kļūda –> apsveicu, darbā ir maz kļūdu”. Bakalaura aizstāvēšanā jutos kā īstās krustugunīs gan tiešā (bija sasodīti karsti), gan pārnestā nozīmē, tomēr esmu sveika un vesela, un (drīzumā) – ar diplomu kabatā. Par spīti programmas direktores aizrautīgajai un nepagurstošajai reklāmai, maģistros nestāšos vismaz gadu vai divus. Vai tik ilgi, kamēr karojošās puses nebūs noslēgušas mieru.

Ja neplānoju turpināt studijas, tad būtu tikai loģiski mesties darba tirgū. To arī grasos darīt, kaut gan jūtos tā, it kā uz kraujas un gatavotos lēkt haizivju pilnā okeānā. Ir tik daudz kā tāda, ko es gribētu darīt un kur vismaz pielikt roku, bet diemžēl neviens nav izgudrojis laikgriezi un jau esmu iemācījusies (visai nepatīkamā veidā), ka ir jāatrod savu spēku robeža un jāiemācās pateikt “nē” visam, kas to pārkāpj. Varētu teikt, ka savējo esmu atradusi un apzinos risku, tomēr tas man netraucē ar kareivīgu “Banzai!” uz lūpām ik pa laikam to slaiki pārlēkt. Pagaidām esmu pārliecināta tikai par to, ka nepametīšu literatūras lauciņu; no tā mani neviens pat aiz matiem neizrautu.

Tā kā piesaucu literatūru, tad derētu atskaitīties, ko pēdējā laikā esmu sastrādājusi. Joprojām cītīgi (nu, vairāk vai mazāk) rakstu Debesu lauskas un pamazām tuvojos noslēgumam. Ir atlikušas apmēram 5 nodaļas, un parasti tās man neprasītu daudz laika. Tomēr šobrīd es velkos uz priekšu kā apdullis gliemezis, un tikai nesen sapratu, kas mani bremzē. Es baidos pielikt pēdējo punktu. Man vienmēr ir ļoti grūti atvadīties no varoņiem, kad viņu stāsts ir galā, un ar Dejas triloģijas sastāvu esmu pavadījusi vismaz trīsreiz ilgāku laiku nekā ar citiem. Protams, beigās būs puņķi un asaras, un kā jau normāls cilvēks es cenšos šo brīdi atlikt. Zinu, ka tas neizbēgami pienāks (man jau ir dziesma pēdējai ainai), bet vilcinos, kā nu protu. Šobrīd es ļoti novērtētu pamatīgu spērienu no malas.

Lai dzīve nebūtu pārāk vienmuļa, Mūzis man jau ir piespēlējis virzienu, kurā doties tālāk. Precīzāk, veselus četrus, no kuriem divi ar mainīgiem panākumiem sacenšas par manu uzmanību. Tā nu ik pa laikam attopos, pierakstīdama sevišķi aizraujošu ainu Pieneņpūku republikai vai interesantu faktu par Zvaigžņu dejotājas pasaules uzbūvi, reliģiju un paražām, un jūtos tā, it kā krāptu savu ilgtermiņa boifrendu, jo šo laiku neveltu Debesu lauskām. Lūdzu vēl vienu spērienu.

Ievadā solīju ne vien darbus, bet arī domas, un varu apliecināt, ka esmu domājusi ļoti daudz. Par nākotni (tas jau pašsaprotami), par nāvi (nesteidzieties ar spriedumiem, to prasa Dejas tematika), par to, kā mūsdienās ir ar vaļsirdību (izrādās, diezgan draņķīgi) un par to, ka man nav obligāti jābūt absolūti perfektai, kā to uzskatīju 20-ar-astīti gadus. Bet tā jau ir lūrēšana savā nabā, tfu, filosofēšana, kas labāk piedien pulksten četriem naktī, nevis laikam, kad aiz loga vēl valda diezgan pieklājiga dienasgaisma. Katrā ziņā turpinu ģenerāltīrīšanu savā galvā un sparīgi dzenāju tarakānus. Cerams, šie atkal nesāks vairoties.

Tagad gan jāiesper pašai sev un jāiet rakstīt. Pa īstam.

Listening to: Eric Clapton – Nobody Knows You When You’re Down & Out

Publicēts iekš Krikumi, Rakstīšana | Birkas , , , , | 2 komentāri

Living in the Major Key

Pilnīgi iespējams, ka joprojām dzīvoju pēcPatrika eiforijā, bet vakarnakt, kamēr gulēju nomodā un pētīju mēness staru rakstus uz sienas, man pa smadzenēm iesita ļoti vienkārša un tikpat ļoti svarīga atklāsme: ei, bet ir taču tik daudz, par ko priecāties! Tie, kuri mani pazīst, noteikti zina, ka pārsvarā skatos uz dzīvi caur visai pelēkām brillēm un mēdzu asi (bieži vien pārāk asi) uztvert slikto, savukārt labo pat neievērot. Tāpēc arī šo ierakstu veicu blogā, nevis privātā dienasgrāmatā: lai nākamreiz, kad gribēsies par kaut ko pačīkstēt, pat nepazīstams cilvēks varētu iebakstīt ar pirkstu un atgādināt: klau, nav taču nemaz tik slikti, tu pati teici! Un tad arī ir ļoti iespējams, ka iemācīšos vairāk priecāties.

1. Man ir lieliska ģimene. Pat tajos brīžos, kad absolūti nesaprotu, kāpēc, viņuprāt, man būtu jāiet gulēt pirms saullēkta, un brālis mani jau atkal ir novedis līdz baltajām žurciņām (tā ir viņa superspēja), es vienmēr zinu, ka mani atbalstīs. Tāpat es zinu, ka mani mīl arī kaķis, kaut gan viņš to mēdz izrādīt diezgan nesaprotamā veidā: piemēram, man periodiski atņemot krēslu. Tas laikam ir mājiens, ka mazāk laika jāpavada pie datora un jābūt produktīvākai.

2. Man ir draugi. Viņu nav daudz, bet viņi ir īsti. Viņus nepārsteidz īsziņas nakts vidū par rakstnieciskām un absolūti nerakstnieciskām problēmām, tāpat kā es nebrīnos, kad tādas saņemu no viņiem. Viņi manis dēļ ir bastojuši skolu, ar galvu pa priekšu metušies trakās avantūrās, ziemas vidū (gandrīz) kavējuši pēdējo autobusu uz mājām. Pilnīgi skaidri zinu, ka uz viņiem vienmēr varu paļauties, un ceru, ka viņi tikpat nešaubīgi paļaujas uz mani.

3. Man ir jumts virs galvas. Un silts ēdiens galdā (ja vien visu dienu neesmu kaut kur aizklīdusi). Un iespēja iziet garā, atspirdzinošā pastaigā, kad ievajagas izstaigāt dusmu vai vienkārši padomāt. Pa dzīvojamo rajonu, mežā, gar ezeru… Jā, reizēm ir kaitinoši, ka līdz Rīgas centram jābrauc ilgi (sevišķi ziemā, kad kājas neatkūst pat autobusā), bet šeit ir mazāk steigas un vairāk miera, kas man ir tik ļoti nepieciešams.

4. Man ir mūzika. Bez tās es nevaru neko: ne piecelties no rīta, ne rakstīt, pat ne nolakot nagus. Tāpēc priecājos, ka man vienmēr ir, ko klausīties (pat tad, kad pukstu, ka nav vis). Pat klusums skan kā viskrāšņākā simfonija, ja prot saspicēt ausis.

5. Es esmu tur, kur man jābūt, un daru to, kas man jādara. Jau ļoti agri sapratu, ka gribu savu dzīvi saistīt ar valodām un literatūru, tā nu varēju turēties pie šīs apņēmības arī brīžos, kad visās citās jomās dzīve nostājās uz galvas. Es studēju valodas, un, lai gan programma bieži sagādā ne tos patīkamākos pārsteigumus, tas ir krietni labāk nekā tad, ja pēc skolas beigšanas apjukumā būtu izvēlējusies filosofiju (tas nenozīmē, ka man būtu kaut kas pret filosofijas studentiem, tā nebūt nav!). Es tulkoju daiļliteratūru. Pats galvenais: es rakstu grāmatas. Pat tad, kad visa diena ir pagājusi bez vismazākās skaidrības, kas notiek un ko es daru, varu apsēsties pie rakstāmgalda, atvērt kladi un paļauties, ka pasaule atkal sāks griezties pareizajā virzienā. Un tajā brīdī es saprotu, ka esmu savā īstajā vietā.

6. Es nekad neesmu vientuļa. Tas ir, man patīk būt vienai. Pēc aktīviem pasākumiem, koprakstīšanām, tikšanās reizēm ar lasītājiem un visādām citām sanākšanām plašākā cilvēku lokā man vajag dienu, ko pavadīt tikai un vienīgi ar sevi, lai atgūtu līdzsvaru. Bet tas nenozīmē, ka drūmi klīstu pa māju un žēlojos, ka mani neviens nemīl, nevienam neesmu vajadzīga un vispār man visa ir par daudz. Pagaidām vēl tikai mācos būt mierā ar to, kāda esmu, taču šis ir viens no svarīgākajiem soļiem, ko esmu spērusi pretī šim mērķim. Man ne vienmēr vajag sabiedrību, lai justos labi.

7. Man nekad nav garlaicīgi. Ja cilvēkiem galvā konstanti skan balsis, tad 9 gadījumos no 10 viņi meklēs speciālista palīdzību. Savukārt man (un citiem rakstniekiem un radošajiem ļaudīm) tas nozīmē, ka Mūzis ir mājās un jaunas idejas (vai turpinājums iesāktajām) ir tikvien kā rokas stiepiena attālumā. Varoņi ar mani sarunājas no rītiem, kad atveru acis, un vakaros, kad nolieku galvu uz spilvena. Vienīgi reizēm gribētos, lai viņi nebūtu tik aktīvi naktīs, jo sevišķi tad, kad nākamajā rītā agri jāceļas.

8. Manā dzīvē viss nav ideāli, bet es varu to mainīt. Jā, protams, eksistē force majeure, ko nekādi nevaru ietekmēt, taču varu savu dzīvi uzlabot ar dažādiem sīkumiem, kas, kopā ņemti, tomēr atstāj vērā ņemamu iespaidu. Piemēram, nesen atsāku vingrot (runā, ka trešā reize esot tā laimīgā), un jau jūtos daudz labāk gan fiziski, gan garīgi. Tāpat mācos cīnīties ar stresu un tam neļaut kontrolēt manu dzīvi un izvēli. Uz priekšu virzos maziem solīšiem, taču šādi ir daudz labāk nekā tad, kad sēdēju, pukstēju un neko nedarīju.

9. Viss, kas notiek, notiek uz labu. Kad man to kāds pateica pirms dažiem gadiem, saraucu degunu un atcirtu, lai nebārstās ar nodrāztām, tukšām frāzēm. Tagad pati to atkārtoju visiem un pie katras izdevības, jo tā ir balta patiesība. Nezinu, kas par to atbild – Dievs, liktenis, kāds augstāks spēks, ko neesam atklājuši –, bet tam ļoti labi sanāk. Pat tie brīži manā pagātnē, kad biju pārliecināta, ka pasaule jūk un brūk un nekad neizdosies to salikt kopā, ir noveduši pie vislabākā iespējamā iznākuma. Izrādās, labi vien ir, ka nokavēju autobusu, jo lekcijas tika atceltas. Izrādās, ar to puisi es tikai būtu iekūlusies nepatikšanās. Tajā mirklī, kad kaut kas nesanāk vai nākas kaut ko zaudēt, ir grūti noticēt šai patiesībai, bet tā darbojas nekļūdīgi.

10. Ir taču tik daudz, par ko priecāties! Par rītiem, kad esmu piecēlusies agri un līdz pusdienlaikam paspējusi daudz apdarīt un vēl arī redzēt saullēktu. Par to, kā, ziemas beigās izejot no mājas, saule pirmoreiz sasilda degunu. Par negaisa naktīm, ko pavadu ar draugiem un dziesmām. Par tēju, ko sev pagatavoju nu jau pirms laba laiciņa, bet kas vēl nav pavisam atdzisusi. Par to, ka zinu – es šajā pasaulē esmu atradusi savu ceļu. Par to ir vērts kaut vai pasmaidīt, vai ne?

No šīm pārdomām ir dzimusi mana galvenā Jaunā gada apņemšanās. (Nez kāda iemesla dēļ es tās nekad nespēju pieņemt Jaunajā gadā. Vienmēr sanāk vai nu pāris mēnešus pirms, vai pēc.) Es vairāk smaidīšu un vairāk priecāšos, pat par sīkumiem, ja konkrētajā brīdī nebūs iemesla lieliem priekiem. Tad arī bēdas nešķitīs tik dziļas. Tiesa gan, ja kādreiz nonāku līdz stadijai “Viņu apēda haizivs, ak Dievs, cik forši!”, tad gan, lūdzu, man iesperiet.

Un šeit dziesma iedvesmai. Ir vērts smaidīt!

Listening to: Patrick Wolf – House

Publicēts iekš Pārdomas | Birkas , , , , | 4 komentāri

Patrick Wolf Bringing Love and Spring to Riga, Latvia

It is hard to put into words what you can only experience in your heart. Yesterday in Patrick Wolf’s acoustic concert in Riga the heart experienced a lot of things and I still feel like half-dreaming. Luckily, the best way to keep the dream alive is to write it down.

A little bit of background info. I came in contact with Patrick’s music a few years back, but then I didn’t understand it, consequently didn’t like it and promptly forgot about it… Until this January, when I accidentally stumbled upon the acoustic version of his song Bluebells and fell in love. Hard. I recalled then that I’d seen the poster for the Sundark and Riverlight tour in the streets of Riga but I hadn’t paid attention to the date. So, opening the TicketService homepage, I was mentally preparing myself that I’d missed the show. Wouldn’t be the first time. I’d already missed the concerts of Blackmore’s Night, Judas Priest, Aerosmith and several other artists simply because I got into their music way too late. So why would it be different now?

When I found out that there were still two weeks left until the show, I almost cried with joy.

This time it didn’t matter that nobody would come with me and I would have to face one of my biggest fears: going to an event all by myself. Yes, I was nervous, but the excitement was far greater. I just couldn’t shake the feeling that something magical was about to happen, and it did. When Patrick came onstage reality shifted, expanded and let inside some of the miracles that nowadays can only be found in fairytales.

The setlist was comprised of songs that I was sure would be played as well as some wonderful surprises. The Libertine was an excellent choice for the opener: a somewhat brutal fairytale with a hint of dark passion. I still can’t get out of my head the chorus: I’m going to run the risk of being free. The quest for freedom, both in the outside world and your inner self, is prevalent in Patrick’s songs. As he revealed to the public, in 99% of the time he himself has no idea where he is and what he’s doing, and his music paints a vivid and detailed picture of this road to finding yourself. Some other must-haves were House that never fails to warm my heart, Wind in the Wires and Overture, which is especially important for me because I, too, have finally let some light in after a long time of shutting myself off and fearing to trust others. However, the show relied largely on improvisation (the question So, what should we do next? came up at least twice) and on many occasions Patrick surprised me in the best way possible. I was not expecting to hear the emotionally draining ballad The Sun Is Often Out and The Falcons, which is a bundle of sunshine and pure joy. Finally, when I heard the first notes of The City (dedicated to Riga), I simply couldn’t move and form a more coherent thought than: No… yes… yes… it can’t be! When Patrick played The Magic Position in the encore I couldn’t keep myself from clapping and smiling so wide my cheeks felt like they were about to split open. I wouldn’t be surprised if a novel character was born after this.

But the show wouldn’t be complete without Patrick’s unique personality. The best word to describe him is adorable. The concert last night was a complete opposite to grand arena shows where the connection between the artist and the public is generally created through music only. Here, the songs where as important as the stories that accompanied them. We heard Patrick talk about the nights he’d spent in Kensington Gardens, him going to Paris when he was eighteen to become a model, his surprise upon seeing people walk on the frozen Daugava, his wish to live in a place where he could hear the chimes of Big Ben… The atmosphere was so sincere and heartwarming that it was easy to believe that we were sitting in his living room as welcome guests. After listening to Patrick’s songs I had an impression of him as someone with a big heart and the ability to feel very deeply, but I was pleasantly surprised by the slight awkwardness and his shy smile when thanking us for the flowers and applause. No theatrics, no hiding behind masks. Just a musician and his heart, laid wide open.

There are still so many small things that added to the magic: us teaching Patrick to say “es tevi mīlu” (I love you), his interpretation of the Latvian national costume… But that is something everyone must experience for themselves. This was the first time I did, and I have no doubts that it won’t be the last. The only downside was that the show ended too soon. I’d have happily sat there and listened until the sun came up.

Thank you, Patrick, for bringing spring early this year! ❤

Listening to: Patrick Wolf – Bermondsey Street

Publicēts iekš Mūzika, Pasākumi | Birkas , , , , , | Komentēt

Vilku dziesmas sveču mēnesī

Ir grūti izteikt vārdos to, ko iespējams izdzīvot tikai ar sirdi. Vakar Palladium koncertzālē notikušajā Patrika Volfa (Patrick Wolf) koncertā emocijas plūda pāri malām un joprojām šķiet, ka pa pusei dzīvoju sapnī. Par laimi, vislabākais veids, kā paturēt sapni atmiņā, ir to pierakstīt.

Mazliet priekšvēstures. Pirmoreiz ar Patrika mūziku saskāros pirms dažiem gadiem, bet toreiz es nesapratu un man nepatika, tā nu ātri vien par viņu aizmirsu… Līdz šīgada janvārim, kad, sērfojot YouTubē, pavisam nejauši uzdūros dziesmas Bluebells akustiskajai versijai un iemīlējos. Pamatīgi. Tad arī atcerējos, ka pirms dažiem mēnešiem Rīgas ielās manīju plakātus, kas vēstīja par akustiskajam albumam Sundark and Riverlight veltītās tūres koncerta tuvošanos, bet datumu nebiju piefiksējusi un, trīcošām rokām vērdama vaļā Biļešu Servisa mājaslapu, sevi psiholoģiski gatavoju ļoti ticamajai iespējai, ka būšu visu palaidusi garām. Nebūtu pirmā reize. Tā man gar degunu ir pagājuši Blackmore’s Night, Judas Priest, Aerosmith un vēl vairāki mākslinieki. Kāpēc lai šoreiz būtu citādi?

Brīdī, kad atklāju, ka līdz koncertam ir vēl divas nedēļas, es gandrīz apraudājos.

Šoreiz nebija svarīgi, ka man nebūs kompānijas un nāksies stāties pretī introverta lielākajām bailēm: vienatnē doties uz publisku pasākumu. Jā, es nervozēju, bet neomulību krietni vien pārspēja priecīgais satraukums, kad vakar pusastoņos apsēdos savā vietā. Nespēju atbrīvoties no izjūtas, ka notiks kaut kas ļoti īpašs un maģisks. Un tā arī bija – kolīdz aplausu pavadībā uz skatuves kāpa vakara vaininieks, realitāte izpletās, pavērās un sevī ielaida mazumiņu tā brīnuma, ko vairs atrodam tikai teiksmās.

Programmas ziņā sagaidīju gan dziesmas, par kurām droši zināju, ka tās skanēs, gan arī vairākus patīkamus pārsteigumus. The Libertine bija lieliska izvēle koncerta atklāšanai:  mazliet brutāla, tumšu kaislību un spīts apdvesta pasaka ar ļoti svarīgu moto: I’m going to run the risk of being free. Tas Patrika dziesmām ir ļoti raksturīgi: brīvības meklējumi, klejojumi gan ārējā, gan savā iekšējā pasaulē, lai atrastu sevi. Kā viņš pats vakar atklāja publikai, tad 99% gadījumu nezinot, kur atrodas un ko dara, un viņa daiļrade spilgti iezīmē šo meklējumu ceļu. No “paredzamajām” (kaut gan šajā koncertā paredzēt varēja ļoti maz) dziesmām sagaidīju arī House, kas vienmēr sasilda sirdi, Wind in the Wires un Overture, kas man ir sevišķi tuva tādēļ, ka nevainojami raksturo mani un to, kāda esmu kļuvusi pēc ilgas noslēgtības un bailēm uzticēties cilvēkiem. Bieži gan Patrikam izdevās mani patīkami pārsteigt. Neticēju, ka dzirdēšu smago, emocionālo balādi The Sun Is Often Out, kas sarakstīta viņa drauga dzejnieka Stīvena Vikerija (Stephen Vickery) piemiņai. Tāpat negaidīju saulainā optimisma pilno The Falcons, un, kad klavieres izdziedāja The City pirmās notis, sēdēju platām acīm, kamēr prātā plaiksnījās: “Nē… jā… jā… nevar būt!” Pašās beigās, kad izskanēja mana favorītdziesma The Magic Position, nespēju atturēties no plaukšķināšanas līdzi un smaidīšanas līdz asarām. Skaistāku noslēgumu nevar iedomāties!

Bet koncerts nebūtu koncerts bez Patrika personības. Šī bija pirmā reize, kad viņu redzēju dzīvajā, un īsti nesapratu, ko gaidīt. Zināju, ka būs labi, bet nespēju iztēloties, ka būs TIK labi. Patriku ideāli raksturo viens vārds: mīļš. Viņa priekšnesums bija pilnīgi pretējs lielajiem arēnas koncertiem, kur mākslinieki ar publiku komunicē pārsvarā ar dziesmām. Šeit, pārsimt cilvēku auditorijā, dzirdējām daudzus atklātus un personiskus stāstus: par Kensingtongārdenā pavadītajām naktīm, par došanos uz Parīzi 18 gadu vecumā, lai kļūtu par modeli, brīnīšanos par to, kā cilvēki mierīgi staigā šurpu turpu pa Daugavu, par vēlmi dzīvot tur, kur iespējams dzirdēt Bigbena zvanus… Arī kontaktā ar publiku jautās sirsnība, un bija pavisam viegli iztēloties, ka sēžam nevis koncertzālē, bet gan Patrika viesistabā un esam mīļi gaidīti ciemiņi. Jau Patrika dziesmām man bija radies iespaids, ka viņš ir cilvēks ar plašu sirdi un spēju ļoti dziļi izjust pat niecīgākās emocijas, tā nu koncertā mani pārsteidza mulsums un kautrīgais smaids, ar kādu viņš atkal un atkal pateicās par ziediem un aplausiem. Nekā uzspēlēta, nekā teatrāla. Tikai mākslinieks un viņa sirds.

Vakara maģiskajā audeklā ievijās vēl daudzi sīkumi: kā koncerts sākās ar traģisku ģitāras aiziešanu mūžībā, kā mēs Patrikam mācījām pateikt “es tevi mīlu”, kā viņš bija pacenties izveidot savu interpretāciju par latviešu tautastērpu… Bet tas ir kaut kas tāds, kas katram jāpiedzīvo pašam. Šī bija pirmā reize, kad redzēju Patriku, un vairs nešaubos, ka tā nebūs pēdējā. Vienīgais mīnuss: koncerts beidzās pārāk ātri. Es labprāt būtu sēdējusi un klausījusies līdz pat rīta gaismai.

Vislielākais PALDIES Patrikam par brīnišķīgo vakaru. Pateicoties Tev, šogad pavasaris ir atnācis ātrāk!

Listening to: Patrick Wolf – Bermondsey Street

Publicēts iekš Pārdomas | Birkas , , , , , | 1 komentārs