Confessions of a Melomaniac

Šis blogieraksts briest jau ilgi. Manuprāt, visi jau sen zina, ka mūzika man ir nepieciešama tikpat ļoti kā gaiss, pārtika un rakstīšana. Bez tās nav tapusi neviena grāmata, un es uzlieku austiņas pat tad, ja eju pie māsīcas, kura dzīvo blakusielā. Es klausos gandrīz visu – roku, metālu, popu, indie, new age, tautas mūziku –, un beidzot esmu saņēmusies izveidot savu iemīļotāko dziesmu Top 10. Uzreiz brīdinu – dziesmas nav sakārtotas konkrētā secībā, jo tās visas man ir svarīgas katra savā veidā. Ja tā padomā, vispār manā gadījumā adekvātāks būtu vismaz Top 100, bet šaubos, vai kāds tik garu palagu vispār izlasītu. So, without further ado…

*) Trans-Siberian Orchestra – The Snow Came Down

Jā, šī ir Ziemassvētku dziesma. Jā, es Ziemassvētku dziesmas mēdzu klausīties visa gada garumā. TSO atklāju pavisam nejauši, kad pirms vairākiem gadiem meklēju jaunas dziesmas, ar ko atsvaidzināt parasto Z-svētku repertuāru, un šajā skaņdarbā uzreiz iemīlējos. Man arī gribētos ticēt, ka var notikt kaut kas tik skaists.

 

*) Bob Dylan – Mr. Tambourine Man

Bobs Dilans  dzied kā kaķis, kam aste ievērta durvīs, bet pilnīgi visas viņa dziesmas ir ģeniālas. Kaut gan mūzikas žurnāla Rolling Stone 500 labāko dziesmu topa pirmajā vietā ierindojas Dilana dziesma Like a Rolling Stone, man vistuvākā ir tieši šī. Domāju, ka radošie lasītāji sapratīs.

 

*) Chris De Burgh – Spanish Train

Mana bērnība un pirmais dziedātājs, ko apzināti sāku klausīties. Ironiski, jo, kamēr nesapratu tekstus, nevarēju viņu ciest. Tagad pie Krisa mūzikas atgriežos visos dvēseles stāvokļos un vienmēr atrodu kaut ko piemērotu.

 

*) David Bowie – Five Years

Viņš ir traks. Viņš ir dīvains. Viņš ir ģeniāls. Šī ir viena no vissmagākajām izvēlēm, jo uzreiz varu nosaukt vēl vismaz 10 dziesmas, ko absolūti dievinu. Tomēr šī ir visspēcīgākā un vienmēr rosina pārdomas.

 

*) Eric Clapton (feat. B.B. King) – Riding with the King

Viens no maniem top 3 ģitāristiem, kuru gan aktīvi sāku klausīties tikai pirms dažiem gadiem. Acīmredzot vajadzēja paaugties, lai spētu novērtēt garos ģitāras solo un improvizācijas… bet tagad es to spēju un varu stundām sēdēt un klausīties Kleptona mūziku. Mana cieņa pret viņu krietni pieauga pēc tam, kad izlasīju viņa autobiogrāfiju (tā ir pieejama arī latviski). Iziet cauri kam tādam un atkal nostāties uz kājām… cepuri nost.

 

*) Heather Dale – As I Am

Salīdzinošs jaunatklājums, bet Deila jau ir iekļuvusi manu visu laiku iemīļotāko mūziķu sarakstā. Uz palikšanu. Dievinu viņas balsi, turklāt vēl neesmu dzirdējusi tik skaistas dziesmas par mītiem un (jo sevišķi) karaļa Artura leģendām. Manuprāt, viņa ir nevainojami uztvērusi šo teiksmu būtību.

 

*) Leonard Cohen – Hallelujah

Domāju, šo dziesmu ir dzirdējuši gandrīz visi, jo vairāk tādēļ, ka to dzied visi, kam nav slinkums. Man vistuvākā tomēr ir oriģinālā versija Leonarda Koena izpildījumā. Viņš ir vēl viens no ģēnijiem, kura mūziku varu klausīties jebkur un jebkad, tomēr vislabāk tā ir piemērota vēliem, lietainiem vakariem, kad esmu viena ar savām domām.

 

*) The Alan Parsons Project – Days Are Numbers (The Traveller)

Es pēc būtības esmu ceļotāja. Tiesa, varbūt es sevišķi bieži nepametu Latvijas robežas, tomēr iztēlē es katru dienu dodos brīnumainos piedzīvojumos, un tāpēc šī dziesma mani ļoti spēcīgi uzrunā.

 

*) Pink Floyd – Time

Manuprāt, mūzikas pasaulē nav nekā labāk par Pink Floyd, un jums neizdosies mani pārliecināt par pretējo. Godīgi sakot, viņi būtu pelnījuši paši savu Top 10, tomēr mēģināšu iekļauties šeit. Es pat nemēģināšu skaidrot, par ko ir šī dziesma. Teksts runā pats par sevi.

 

*) Pink Floyd – Comfortably Numb

Nobeigumā – vēl viens PF meistardarbs. Šī ir mana visu laiku mīļākā dziesma un raisa tik spēcīgas emocijas, ka pat nespēju tās izteikt vārdos. Kad skatījos PF filmu The Wall, tieši šīs dziesmas laikā gandrīz biju spiesta izslēgt televizoru, jo iespaids bija prātam neaptverams. Šaubos, vai mana mūža laikā tiks radīts varenāks skaņdarbs.

!Brīdinu – daži no kadriem var būt nepatīkami!

 

Un ar to arī Top 10 ir aizpildīts. Aiz svītras palika vēl daudzi man mīļi mūziķi un daudzas lieliskas dziesmas, tomēr šīs man ir vissvarīgākās un vistuvākās. Interesanti, ka, lai gan ikdienā klausos visdažādākos žanrus, topā pārsvarā ir iekļuvusi rokmūzika, turklāt ne tā jaunākā. Laikam visvairāk esmu pieķērusies klasiskām vērtībām.

Patīkamu klausīšanos!

About Laura Dreiže

Latvian fantasy & sci-fi writer, author of "The Song of the Dragon", "The Unfinished Kiss", "Happiness by the Mile" and "The Moth". Translator. French philology student with an innate love for language. NaNoWriMo Municipal Liaison for Europe :: Latvia. A professional dreamer. Fantāzijas un zinātniskās fantastikas rakstniece, romānu "Pūķa dziesma", "Nepabeigtais skūpsts", "Laimes monitorings" un "Naktstauriņš" autore. Franču filoloģijas studente ar iedzimtu valodu mīlestību. Tulkotāja. Manā kontā: Rišelas Mīdas "Vampīru akadēmija", "Salnas skartie", "Ēnu pieskāriens"; Veronikas Rotas "Citādie". Latvijas reģionālā pārstāve (ML) vispasaules rakstītāju izaicinājuma NaNoWriMo ietvaros. Profesionāla sapņotāja.
Šis ieraksts tika publicēts Apskati, Mūzika ar birkām , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

1 Response to Confessions of a Melomaniac

  1. rowenny saka:

    Jā, lai gan man pašai roks arī ir ļoti tuvs, pēc šī topa saprotu, ka sirdij tuvākās dziesmas mums ir atšķirīgas, lai gan zinu, ka mūsu “pleiliste” pamatīgi pārklājas.

    Par Pink Floyd gan piekrītu. ^_^

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s