Par sienām, mūriem un aizslietņiem

Nu jau kādu laiku vairs neapdomājos, kad man jautā, kura ir mana iemīļotākā grupa, un nevilcinoties atbildu: “Pink Floyd.” Tāpat daudzi ir dzirdējuši žēlošanos, ka muzikālā apvienība ir izjukusi īsi pēc manas dzimšanas un tā arī nekad neredzēšu viņu uzstāšanos dzīvajā, un vispār esmu piedzimusi nepareizajā laikmetā. Tomēr, tā kā nekas cits neatliek, iztieku ar koncertierakstiem, pleijerī jau gadiem ilgi neviens cits izpildītājs nav tik plaši pārstāvēts, un sestdien beidzot noskatījos Alana Pārkera (Alan Parker) 1982. gada filmu The Wall, kas balstīta uz Pink Floyd konceptuālā albuma ar tādu pašu nosaukumu.

Šī nebūs recenzija tradicionālajā izpratnē – es neatstāstīšu filmas sižetu (ko vispār ir gandrīz neiespējami izdarīt, jo to veido galvenā varoņa atmiņu uzplaiksnījumi un narkotiku radītas halucinācijas) un necentīšos atšifrēt neskaitāmos simbolus, no kā tā sastāv, un nemeklēšu saistības starp pinkfloidistu dzīvi un filmas materiālu. Ja vēlaties analīzi, tam ir domātas tādas mājaslapas kā Pink Floyd’s The Wall. Tā vietā runāšu par saviem iespaidiem, par to, ko esmu sapratusi un kā filma mani ietekmējusi. Jo, manuprāt, The Wall ir viens no tiem salīdzinoši retajiem kinodarbiem, kas atstāj iespaidu uz katru skatītāju, vienalga, vai filma viņam patikusi vai nē.

Pirmkārt, The Wall ir ļoti grūti skatīties. Kaut gan tie ir divi ļoti atšķirīgi darbi, izjūtas, kas mani pārņēma pēc filmas, varētu pielīdzināt tam, ko jutu pēc dokumentālās filmas Padomju stāsts noskatīšanās, iespējams, tieši smaguma dēļ. Ikoniskās dziesmas Another Brick in the Wall, Pt. 2 pavadījumā uz koveijera slīdošās lentes tiek rādīti bērni ar bezformīgām maskām; viņi krīt lejup, un tālāk redzam no gaļasmašīnas slīdam ārā maltās gaļas strēmeles. Animācijas kadros Otrā Pasaules kara lidmašīnas debesīs pārtop baltos krustos, kamēr fonā dzirdam Goodbye Blue Sky. Skanot Comfortably Numb, paralizēto, apātijā ieslīgušo galveno varoni ieskauj satrūdējušas miesas kokons, ko viņš vēlāk noloba un pieņem fašistu diktatora personību. Un es vairs nekad uz āmuriem neskatīšos tā, kā agrāk. Pārejas starp kadriem, starp live-action un animēto materiālu, gaismas uzplaiksnījumi un nemitīgās pārmaiņas (vīrietis–>sieviete–>saldējums) kalpo par lielisku ilustrāciju mūzikai un vēlreiz pasvītro, kādēļ Pink Floyd tiek ierindota starp visu laiku labākajām psihedēliskā roka grupām. Runā, ka ar lielāku ekrānu, tumšu istabu un surround skaņu efekts esot vēl spēcīgāks.

Bet bez mūzikas vizuālais materiāls nebūtu ne uz pusi tik iespaidīgs. Es mūziku klausos bieži, daudz un dažādu, tomēr vēl nekad neesmu dzirdējusi neko tik spēcīgu. Kopā ar video tiek precīzi uzspiests visās pareizajās vietās, un 80. gadu filma kļūst šokējošāka, dziļāka, emocionāli piesātinātāka nekā iespējams panākt ar visām jaunajām tehnoloģijām, vēlreiz pierādot, ka nozīme ir nevis gadžetiem, bet idejai. Nezinu, kāda tieši ir PF formula, taču efekts ir nenoliedzams – vienā brīdī biju pārliecināta, ka vairs nespēju izturēt, man jātiek prom. Ironiskā kārtā tas notika tieši manas iemīļotākās PF dziesmas Comfortably Numb laikā. Tomēr es paliku (bez pārspīlējumiem – visu laiku sev atgādināju, ka jāelpo), un nenožēloju. The Wall tiešām nav paredzēta skatītājiem ar vājiem nerviem, taču, ja jūti, ka varēsi saņemties un noskatīties līdz galam – tas ir tā vērts.

Bet kas tad īsti ir šī siena, kas parādās gan dziesmu tekstos, gan animācijā, gan live-action video, gan visbeidzot arī filmas nosaukumā? Tā ir vissvarīgākā metafora visā darbā, kas vēsta par sienu (bieži vien – pamatīgu akmens mūri), ko uzceļam sev apkārt, lai sevi pasargātu no ārpasaules. Būvdarbi neapzināti sākas jau bērnībā, to saknes meklējamas pirmajā reizē, kad jutāmies citādi, atšķirīgi no pārējiem. Izvairīties no sāpēm ir cilvēka dabā, un tādēļ mēs slēpjamies aiz vienaldzības, atrunām “Viss ir kārtībā”, “Mani tas neuztrauc”, “Man to nevajag”, un ķieģeli pa ķieģelim mūrējam savu sienu, lai negatīvās, destruktīvās emocijas netiktu mums klāt. Bet siena nesaprot atšķirību. Mēs aizturam ne tikai slikto, bet arī labo, un ar laiku vispār zaudējam spēju just. Un ja nu aiz sienas kāds gaida, kad viņu ielaidīs?

Ne reizi vien esmu dzirdējusi teicienu: “Dažreiz mēs ceļam sienas, lai redzētu, kam ir svarīgi tās nojaukt.” Muļķības. Neviens nemēģinās nojaukt cita sienu – to var izdarīt vienīgi katrs pats. Jo, ja esi cieši apņēmies slēpties aiz mūra, tad nav nozīmes, cik draugu/tuvinieku/citu ieinteresēto personu grib iekļūt iekšā, ja ceļš ir slēgts un tu atsakies viņus sadzirdēt. Un vienā jaukā brīdī viņi dosies prom, jo: And when they’ve given you their all/ Some stagger and fall, after all it’s not easy/ Banging your heart against some mad bugger’s wall.

Vai tas nozīmē, ka jādzīvo neaizsargātam un pilnībā jāatklājas sabiedrībai, riskējot ar sāpēm, ko saņemsi pretī? Nē. Ir noderīgi paturēt aizslietnīti, aiz kā paslēpties, ja kļūst pārāk grūti, bet tikpat svarīgi ir to nepārvērst sienā. Lai uzturētu, koptu un papildinātu uzcelto mūri, nevajag spēku. Spēku vajag, lai šo mūri nojauktu.

Next up: The Who rokopera Tommy.

About Laura Dreiže

Latvian fantasy & sci-fi writer, author of "The Song of the Dragon", "The Unfinished Kiss", "Happiness by the Mile" and "The Moth". Translator. French philology student with an innate love for language. NaNoWriMo Municipal Liaison for Europe :: Latvia. A professional dreamer. Fantāzijas un zinātniskās fantastikas rakstniece, romānu "Pūķa dziesma", "Nepabeigtais skūpsts", "Laimes monitorings" un "Naktstauriņš" autore. Franču filoloģijas studente ar iedzimtu valodu mīlestību. Tulkotāja. Manā kontā: Rišelas Mīdas "Vampīru akadēmija", "Salnas skartie", "Ēnu pieskāriens"; Veronikas Rotas "Citādie". Latvijas reģionālā pārstāve (ML) vispasaules rakstītāju izaicinājuma NaNoWriMo ietvaros. Profesionāla sapņotāja.
Šis ieraksts tika publicēts Apskati, Mūzika ar birkām , . Pievienot grāmatzīmēm tā pastāvīgo saiti.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s