Pirms nu jau septiņām stundām atkal spēru kāju dzimtajā krastā, ko biju pametusi uz nepilnām divām dienām. Iespaidu ir vairāk, nekā prāts spēj uzglabāt, un šobrīd visvairāk gribas lēkāt apkārt kā energozaķītim un jūsmot par visu pēc kārtas, bet citu (un savas) ērtības labad mēģināšu kaut cik sakārtot stāstāmo. Un tāda ir daudz.
Sākās viss 18. augusta rītā ar pēdējā brīža braucienu pēc pārtikas un pārsteidzoši nehaotisku kravāšanos, kaut gan man gandrīz izdevās atstāt telefonu (kurš arī pleijeris) savā istabā uz galda (par to, kādēļ tas būtu nāvesspriedums man, nedaudz vēlāk). Vectēvs augstsirdīgi piedāvājās mūs (mani + ģimeni) nogādāt Rīgas Pasažieru ostā. Protams, neatteicāmies, un mazliet pirms četriem (t.i., gandrīz divas stundas pirms paredzētā prāmja atiešanas laika), ieradāmies reģistrācijā, kur (vēl) nevaldīja pilnīgs sajukums. Tas sākās nedaudz vēlāk, kad mokošā nāvē pamazām nomira kaut kāda sistēma, tātad nebija iespējams izsniegt iekāpšanas kartes. Tā process vilkās līdz apmēram pieciem, kad laikam pamodās sisadmins, jo pēkšņi viss sāka notikt diezgan veikli. Uz klāja uzkāpām īsi pirms pussešiem, kad prāmim teorētiski vajadzēja pacelt enkuru, taču atiešana aizkavējās par minūtēm divdesmit. Beidzot, pelēkbaltas lietus sienas un taures, kā arī šerminoši saldā balsī ieskaņota apsveikuma pavadībā prāmis Romantika pameta ostu un lēnā gaitā pa Daugavu devās uz jūras pusi. Spiedzieni un sajūsma.
Vakara gaitā nekādu sevišķo piedzīvojumu nebija. Migrēju starp klāju un kajīti (bija pavēss un mitrs, citādi būtu sēdējusi ārā līdz pat tumsai), vairākkārt apcerēju iespēju kaut ko uzrakstīt, tomēr kladi no mugursomas tā arī neizņēmu. Patīkams pārsteigums bija televizors kajītē, tā nu drusku paskatījos filmas un ziņas, un tad, ap plkst. 00.30 naktī pēc Latvijas laika, kad prāmis jau kādu brīdi šķēla atklātās jūras (nelielos) viļņus, devos pie miera guļvietu apakšējā stāvā.
Liela kļūda.
Lai gan no rīta biju agri cēlusies, visu dienu pavadījusi vairāk vai mazāk aktīvā darbībā un, skatoties TV, žāvājos līdz asarām, tiklīdz izslēdzu gaismu, visa miegainība pazuda un vienīgais, ko jutu, bija kuģa šūpošanās viļņos. Not fun. Vienīgā opcija bija gulēt nekustīgi un, Dieva dēļ, nevērt vaļā muti, jo, klausot tēta padomam (“Nu, tagad, kad skaidrs, ka nešūpo, var pierīties kā lops”), ieturēju kārtīgas vakariņas no līdzpaņemtajiem Latvijas labumiem. Kļūda numur divi. Par laimi (joprojām slavēju visus labos gariņus), telefonu es tomēr atcerējos paņemt, tāpat kā mazās austiņas, tā nu glābos mūzikā, tikai pieraudzīju, lai tā neskar ūdens tematiku (Nox Arcana‘s albuma Pirates of the High Seas izdzēšana bija pirmais darbiņš, ko paveicu). Līdz astoņiem rītā, kad cēlāmies un devāmies brokastīs (ha ha) uz Tallink bufeti, biju noklausījusies 3 Krisa De Burga (Chris De Burgh), vienu Pink Floyd un vienu Vienna Teng albumu (pēdējo – divreiz), kā arī kokteili no Enya, Clannad un Dream Theater, vairākkārt apsvērusi iespēju doties barot zivis, atklājusi, ka Eric’s Song ir pretty much perfekta Adrianam un Leilai un ap to laiku, kad mana mīļotā ģimene bāza galvas laukā no migām, drusku samiegojusies un īgna. Daudz laika sevis žēlošanai gan man neatlika, jo, apģērbušies un sakārtojuši kajīti, klausījām pa skaļruņiem skanošajam aicinājumam doties brokastīs un stūrējām uz Tallink bufetes / zviedru galda pusi. Pašsaprotamu iemeslu dēļ pārtiku no neliela daudzuma trušu barības (lasīt – rīvētiem burkāniem, augļiem un sausas maizes), un paskatīties pa logu joprojām nebija ieteicams. Tomēr cerīgi skatījos uz dienu sev priekšā.
Un nevīlos. Tūlīt pēc brokastīm devāmies uz vaļējo klāju baudīt vēju, sauli un skatu uz šērām (man sevišķi patika tās, uz kurām atradās uz pirkstiem saskaitāmi koki un viena māja), kā arī izklaidēties, vērojot lietuviešu tūristus no rokas barojam atlidojušās kaijas (šeit bildes runās skaidrāk par vārdiem). Pēcāk – paziņojums par drīzu pienākšanu Stokholmas ostā, mantu kravāšana, mammas pēkšņi nozudušās iekāpšanas kartes meklējumi (veiksmīgi), un tad jau devāmies lejā pa trapu un spērām kāju uz Zviedrijas zemes.
Tālāk neatlika laika domāt ne par sliktu pašsajūtu, ne arī… nu, ne par ko citu kā vien apskatāmajiem objektiem. Tikko pametuši ostas ēku, atradām taksi (starp citu, Stokholmā ostas tuvumā to netrūkst, atšķirībā no Rīgas) un devāmies taisnā ceļā uz Vasamuseet aplūkot 1628. gadā nogrimušo kara kuģi. Sākotnēji, klausoties tēta stāstos (viņš Stokholmā jau ir pabijis vairākkārt), iespēja to redzēt pašai savām acīm, šķita interesanta, bet ne absolūti, neizturami aizgrābjoša. Kaut kāds nogrimis kuģis, kas atkal izcelts krastā. Nu un?
Kā es kļūdījos!
Par muzejā pavadīto laiku es varētu vārīties gari un plaši, bet centīšos izteikties samērā īsi. Labāk nekā Karību jūras pirātos. Pats kuģis vien ir ko vērts – uzreiz skaidri redzams, ka nošauts greizi, to būvējot tik augstu un šauru, atstājot maz vietas balastam (kā trūkuma dēļ Vasa apmeta brašu kūleni un devās dziļumā savā pirmajā braucienā karaļa un visu pilsētnieku acu priekšā), taču skats ir vairāk nekā iespaidīgs. Izrādās, ūdens līcī nav gana sāļš, lai tajā dzīvotu kaut kāds tārps-kokgrauzis, tādēļ kuģis ir pārsteidzoši labi saglabājies un tiešām izskatās pēc sava likteņa – monumentāls, tumšs un drūms. Tieši tāpēc mani izbrīnīja makets, kas attēloja Vasa tādu, kādam tam vajadzēja būt – košu, rotātu neskaitāmiem kokgriezumiem un skulptūrām. Drusku atgādināja ceļojošā cirka parādi, bet skaisti jau bez gala. Turklāt muzejā aplūkojams ne vien pats kuģis, bet arī iegūstama informācija par Zviedrijas vēsturi konkrētajā laikposmā, jūrnieku dzīvi uz kuģiem 17. gs., Vasa meklēšanu un izcelšanu krastā un vēl daudz ko citu (piemēram, es nezināju, ka sardzes laiku ap plkst. trijiem naktī dēvē par dog-watch). Tētis āķi lūpā iedzina vēl dziļāk, atklājot, ka nezināmā nākotnē plānots vienu klāju atvērt apskatei, t.i., būs iespējams pašam to izstaigāt. Lai kad arī tas notiktu, es būšu klāt.
Arī tālāk mums smaidīja veiksme. Tiklīdz izgājām no muzeja un apstājāmies krastmalā, piestātnē iebrauca pastaigu kuģītis Djurgarden 4, tā nu nolēmām doties nelielā ūdens ekskursijā pa Stokholmas iekšējiem ūdeņiem. Uz klāja pavadot nepilnu stundu, ieguvām pilsētas centra un svarīgāko vietu kopskatu un izkāpām netālu no karaļa pils, lai tālāk pamaisītos pa pilsētu un saprastu, kas ir kas.
Nākamais galamērķis bija Gamla Stan, Stokholmas vecpilsēta. Uzreiz pēc arhitektūras redzams, ka tā ir jaunāka par Vecrīgu, tomēr līdzīga gan, un es tur labprāt būtu pavadījusi ilgāku laiku, bet tētim un brālim par varītēm vajadzēja plēsties uz slūžām (tas gan vēlāk izrādījās feils). Izstaigājām šaurās ieliņas (bija tādas, kam cauri ar mašīnu ne sapņos nevarētu tikt), baudot saulaino, ne pārāk karsto laiku un priecājoties par sakopto, viesmīlīgo skatu. Tālāk – uz karaļa pili.
Šeit mani vairāk fascinēja nevis pati ēka, bet gan sargi. Atšķirībā no vīriem pie Brīvības pieminekļa, kuri stāv rāmi un nekustīgi, vienalga, saule vai lietus, šeit parādes formās tērpti kareivji, izgāzušies kā vecas sētas, bezrūpīgi pļāpāja ar tūristiem. Talk about lack of discipline, tomēr skatīties bija jautri, sasmējos.
Tālāk devāmies pastaigā pa Stokholmas centru, apskatījām Riksdag – parlamenta ēku un pēc vīrišķās puses iniciatīvas devāmies uz slūžām. Ņemot vērā, ka daudz laika līdz brīdim, kad būtu veselīgi atgriezties uz prāmja, atlicis nebija, sanāca viena liela dzīšanās cauri pilsētai, un beigās no izslavētajām slūžām neko daudz tā arī neredzējām, jo nebija laika sēdēt, mērcēt kājas ūdenī un gaidīt, līdz tur sāksies kaut kāda darbība. Vēl vajadzēja pagūt paēst, sapirkt suvenīrus / saldumus mājāspalicējiem un šo to vakariņām uz kuģa (Tax Free uz Romantikas ir bulšits, tur ir ellīgi daudz alkohola un saldumu, bet nevar nopirkt par 1 litra sulas iepakojumu).
Negribēdami iekulties piedzīvojumos un sekojot gan jaunās, gan vecās kartes norādēm, devāmies uz tuvāko McDonald’s, jo tur ēšana būs ātra un pazīstama. Restorāna atrašana gan ne. Necik ilgi, attapāmies uz ielas vajadzīgajā punktā, taču ne no makdonalda, ne kāda cita veida ēstuves tur nebija ne smakas. Brīdi pakasījuši aiz auss un izskatījušies pēc tipiskiem tūristiem, ātri mainījām plānus un nolēmām iet uz tās pašas ķēdes restorānu stacijā. Nokāpām lejā, krustojuma pirmajā līmenī… Un sev tieši priekšā ieraudzījām dzeltenos līkumiņus uz sarkanā fona. Izrādās, mēs visu šo laiku stāvējām tieši virs makdonalda. Sasmējos. Kas to būtu domājis.
Pēc ļoti neveselīgām pusdienām (par spīti manai apņēmībai neēst līdz brīdim, kad atgriezīsimies Rīgā) mērkaķa ātrumā savācām barību Ahlens City lielveikalā (tāds kā Stockmann, tikai krietni lielāks) un suvenīrus – Stokholmai simbolisko alni dažādās izpausmēs -, cauri iespaidīgajam shopping district‘am ar taksometru atgriezāmies ostā. Vienubrīd es nopietni apsvēru iespēju vispār nekāpt atpakaļ uz klāja vai iet atpakaļ kājām a la mironīši no PotC, bet mīļotā ģimene atteicās mani atstāt iepakaļ, tā nu jau otro reizi attapos uz Romantikas klāja, šoreiz ne tik priecīgi satraukta kā iepriekšējā dienā.
Tomēr atceļš aizritēja pavisam mierīgi. Vairākas stundas nosēdēju ārā, vērojot šēras un apšmaucot N-Gage savā telefonā, tad kopā ar pārējiem atgriezos kajītē satīties segā un skatīties apkaunojoši daudz tizlu MTV šovu, sākot no Pimp My Ride (kas man tīri labi patika), turpinot ar Room Raiders 2.0 un beidzot ar stulbāko no visiem – Fist of Zen, no kā izturēju apmēram divarpus epas, pēc tam iespraudu ausīs pleijera austiņas un pilnībā nodevos Vienna Teng burvībai, kas gan kaut kādas sistēmas kļūdas dēļ man bija pieejams ierobežotās devās. Pat nepamanīju, kad aizmigu, un pamodos tikai pāris reizes, lai savāktu no ausīm izkritušās austiņas un pārslēgtu mūziku. Rezultātā kļūdas pēc izslēdzu arī modinātāju, tā nu no migām izvēlāmies stundu vēlāk, vienlaikus ar skaļruņa laipno aicinājumu doties brokastīs. Tā arī darījām, tikai iestiprinājāmies savā kajītē no pārpalikušās pārtikas, savācām mantas… un tad jau Rīga bija klāt un ceļojums beidzies.
Kopumā, pārdomājot redzēto, dzirdēto un sajusto, manā prātā ir nobrieduši daži svarīgi secinājumi. Pirmkārt, Vienna Teng ir fantastiska māksliniece, un tieši viņas dziesmas man palīdzēja pārvarēt jūrasslimību (vispār vajadzētu kaunēties par faktu, ka mani tā sagrāba uz tik liela un stabila kuģa). Otrkārt, ja es dzīvotu Stokholmā, tad pārvietotos tikai (vai gandrīz tikai) ar divriteni – man negadījās redzēt ielu, kur nebūtu atsevišķu riteņbraucēju celiņu, un arī krustojumi iekārtoti, ņemot vērā velosipēdistu vajadzības. Treškārt, autobraucēji ir nesalīdzināmi rāmāki un pieklājīgāki nekā Latvijā (kaut gan, spriežot pēc dzirdētā, esot grūti vēl kaut kur pasaulē atrast tik nervozus un nejaukus autovadītājus kā šeit) – nevajag zīlēt, vai pie pārejas bez luksofora mašīna apstāsies vai nē, jo tā vienmēr apstājas, turklāt šoferis nerāda aizvainotu ģīmi. Ceturtkārt, Rīgas ostā un Daugavā vispār vajadzētu padomāt par jahtu piestātnēm, jo tad rastos milzīgs tūristu pieplūdums kaut vai no tās pašas Zviedrijas (jahtu, kuteru un vēl sazin kādu nelielu laivu daudzums tur ir neiedomājams, šķiet, ka apmēram puse dzīves cilvēkiem norit uz ūdens). Un, piektkārt, nevaru spriest par to, vai zviedru meitenes ir skaistākas par latvietēm, bet puiši noteikti ir glītāki, sākot ar kasieri uz Djurgarden 4 un beidzot ar puisi aiz makdonalda loga, kurš izskatījās mazliet apmaldījies, droši vien kādu gaidīja. Varētu turp pārcelties uz dzīvi.
Lūk, tā pēdējās pāris dienās ir klājies man, piedzīvojot savu pirmo (pauze smiekliem un rādīšanai ar pirkstu) ceļojumu uz ārzemēm. Lēnā garā top plāni ko līdzīgu atkārtot nākamvasar, tikai uz vairākām dienām. Varbūt izmēģināt lidmašīnu.
Bildes būs rīt.
Listening to: Vienna Teng – Say Uncle
Skribelētājas piezīmes 